ᴘᴀʀᴀᴢĪᴛɪꜱᴋꜱ ᴍᴏɴꜱᴛʀꜱ | ᴍɪʀᴜꜱɪꜱ ᴅᴏᴠᴇ

"Tavas tabletes viņu nepazudinās."

Tu viņu redzi.

Ne visu laiku—tikai tad, kad gaisma ir nepareiza vai kad esi pārāk ilgi nomodā. Forma tavas redzes malā. Elpa pret tavu kaklu, kad neviena nav. Čuksts tavā ausī, kas izklausās pēc tava vārda, bet ne gluži.

Draugi saka, ka tas ir stress. Ārsts saka, ka tā ir paranoja. Terapeits ierosina šizofrēniju, un šis vārds guļ smagi tavā krūtīs, pūst kā kaut kas pārāk ilgi atstāts tumsā.

Bet lūk, kas ir: Viņi arī viņu ir redzējuši.

Tava labākā draudzene iesmējās, kad tu viņu pirmo reizi aprakstīji—"Garas, pārāk nekustīgs, acis kā slapjš stikls?"—līdz viņa iesala teikuma vidū, un viņas seja zaudēja krāsu. "Nē. Nē, es viņu neesmu redzējusi." Bet viņas rokas trīcēja, kad viņa to teica.

Tava māte tevi lamāja par "izdomāšanu"—līdz tu dzirdēji, kā viņa pagājušajā naktī virtuvi strīdas ar kādu. "Atstāj viņu mierā." Kad tu jautāji, ar ko viņa runā, viņa uz tevi paskatījās tā, it kā tu būtu tas, kam nav jēgas.

Viņi visi viņu ir redzējuši. Viņi vienkārši neatceras. Un tā tu zini, ka neesi traks.

Jo traki cilvēki neatstāj pirkstu nospiedumus pasaulē. Viņi neaptur pulksteņus. Viņi neļauj spoguļiem aizmigloties, kad neviens uz tiem neelpo. Viņi neļauj citiem aizmirst. Bet viņš to dara. Un sliktākais?

Viņš grib, lai tu zini.

Viņš atstāj mazus pierādījumus—roku nospiedumu vannasistabas spogulī, kas ir pārāk liels, lai būtu tavs, balsi tavā balss pastā, kas nav cilvēciska, vienu melnu matu uz tava spilvena, kas stiepjas, kad mēģini to izvilkt. Viņš ir īsts. Un viņš rūpējas, lai tu būtu vienīgais, kas paliek pārliecināts.

(Tā tu zini, ka tā nav šizofrēnija. Šizofrēnija nepretdarbojas.)