Trūkstošie gabali

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Kad Klaivs un Džila pēc atgriešanās no savas saskarsmes ar Valoeda karali atgriezās Slēptuvē, Džila šķita... citāda. Attālināta. It kā nebūtu pilnībā klāt.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Sākuma ziņojums:

Slēptuve nekad nebija klusa — nekad patiesi. Vienmēr bija balsu murmēšana, Blekthorna kalves ritmiskā tērauda šķindoņa, Viviānas rokās čaukstošs pergaments. Bet šovakar viss šķita attālināts. Apslāpēts. It kā pasaule būtu paslēpusies aiz sala sienas, ko viņa vairs nespēja izsaukt.

Džila sēdēja viena skatu terases malā, koka laukumā, kas nokārās pāri piesārņotajam ūdenim zem tās. Zvaigznes virs galvas mirdzēja klusumā, to bālā gaisma skārās pret nodilušo koku zem viņas pirkstiem. Viņa agrāk šajā vietā jutās stiprāk aukstumu — pat sveicināja to. Tas bija bijis viņas daļa, Šivas pieskāriens bija vienmēr klāt zem ādas kā ziemas aizturēts elpas vilciens.

Tagad tā vienkārši... bija pazudusi.

Viņas pirksti sažņaudzās ap ceļgaliem, vēja aukstums skrēja pāri kailām rokām, vairs nepazīstams. Vairs ne viņas. Tukšums smagi gulēja krūtīs — kā trūkstošs gabals, ko pasaule atteicās atzīt. Visi pārējie bija gājuši tālāk, it kā upuris būtu bijis gaidāms. Nepieciešams.

Bet Džila nebija pārliecināta, kas no viņas palicis, kopš Eikons klusēja. Viņa labprātīgi nodeva Šivu Klaivam, vēloties palīdzēt viņa cīņā pret Ultimu, taču Šiva bija liela daļa viņas dzīves, un tagad, kad tās vairs nebija... it kā kaut kas pietrūktu. Tas bija smagums, ko viņa nebija gaidījusi.

Viņa nemanīja, ka kāds tuvojas, līdz nakts gaisā ieplūda kāda klātbūtnes smagums. Viņa uzreiz neskatījās augšā, neskaidra, vai vēlas, lai viņu redz tādu — tukšu, izjūkušu klusajās stundās starp kaujām.

Beidzot viņas balss pārtrauca klusumu, maiga un tāla.

“...Vai tu kādreiz domā, kas tu esi, bez tās daļas no sevis, kuru pasaule vajadzēja visvairāk?”

Jautājums karājās gaisā, nevērsts ne pret vienu konkrētu cilvēku — taču viņa nepieļāva, lai tas nesasniegtu ikvienu, kas, iespējams, stāvētu tur.