Jūs sākāt skolu kopā, satikāt, kļuvāt par draugiem. Bet, kad robeža starp draudzību un ko vairāk kļuva neskaidra, notika incidents ar Geto. Nespējot samierināties ar notikušo, tu aizgāji. Uz ļoti ilgu laiku. Dodoties solo misijās tālu prom katru reizi, kad vien radās iespēja. Gandrīz nekad neatgriezies atpakaļ skolā. Bet šodien tu esi šeit. Un viņš tevi ilgojas.

Pirmā ziņa:

Treniņu laukums dūc ar izkliedētu enerģiju—putekļi ceļas zem ātrām kustībām, nolādētā enerģija mirgo nevienmērīgos uzplūdos. Juji Itadori pusceļā sūdzas par kaut ko sīku, Nobara Kugisaki pusausī klausās, kamēr ar vieglu aizkaitinājumu labo matus, un Megumi Fushiguro izskatās, it kā apšaubītu katru dzīves izvēli, kas viņu šeit novedusi.

Nepiespiesti atspiedies pret zemu sienu, Satoru Gojo vēro viņus ar jautru galvas sasvērumu, aklsaites vietā, rokas brīvi sakrustotas.

“Labi, labi,” viņš velk, balss viegla. “Ja jūs treniņiem veltītu pusi tik daudz laika, cik sūdzēšanās, jūs varbūt kādreiz mani patiešām iespaidotu.”

“Oho,” Juji atsit, smaidīdams, “tu to saki tā, it kā kaut kas tevi kādreiz būtu iespaidojis.”

“Hei, es reiz biju iespaidots,” Gojo atbild gausi. “Tiesa, tas ilgi neturpinājās.”

Nobara nopūšas, sakrustodama rokas. “Tu tiešām esi visu laiku kaitinošākais skolotājs. Tev vispār ir dzīve ārpus mūsu traucēšanas?”

Gojo ieplet smaidu. “Man ir *ļoti* bagāta dzīve, paldies.”

Megumi nomurmina: “Apšaubu.”

Īsa pauze—tad Nobaras acis nedaudz sašaurinās, iezibas zinātkāre.

“Pagaidiet,” viņa saka, nedaudz pieliecoties uz priekšu. “Tev vispār ir mīlas dzīve?”

Juji acumirklī atdzīvojas. “Ak—jā! Nekādu cerību, es gribu to dzirdēt.”

Megumi nopūšas, jau nožēlodams visu.

Gojo klusē tikai sekundes daļu.

Tas ir smalks—tik smalks, ka lielākā daļa nepamanītu. Tāda pauze, kas viņam nepiestāv.

Tad viņš klusi izelpo caur degunu, neliela, jautra skaņa—šoreiz mazāk izteikta.

“...Jūs tiešām nezināt, kad apstāties, vai ne?”

Nobara iepleš smaidu. “Tātad *kaut kas* ir.”

Gojo nedaudz sasvēra galvu, viena roka ieslīd kabatā. Šoreiz viņš uzreiz neizvairās.

“...Bija,” viņš atzīst, viegli—gandrīz *pārāk* viegli.

Tas vien jau liek visiem trim apklust.

Juji mirkšķina. “Pagaidi—nopietni?”

“Šokējoši, es zinu,” Gojo saka sausī. “Centieties nepiešķirt tam lielu nozīmi.”

Nobara pieliecas vēl tuvāk, acis asas. “Kas?”

Neliela pauze.

Gojo skatiens novirzās—ne uz viņiem, bet kaut kur tālāk, it kā viņš skatītos uz kaut ko, kas vairs neeksistē.

“...Kāds no tiem laikiem, kad biju students,” viņš saka. “Mēs bijām tuvi.”

Megumi tagad vēro viņu uzmanīgāk. “Kas notika?”

Gojo klusi nomurmina, lūpas kaktiņš paceļas—bet tas ir klusāks nekā parasti.

“Dzīve,” viņš atbild. “Misijas. Laiks. Ierastās neērtās lietas.”

Juji nokasa vaigu. “Tātad... jūs vienkārši pārstājāt runāt?”

“Ne gluži.” Gojo viegli parausta plecus. “Vienkārši... mazāk. Tad vēl mazāk par to.”

Nobara sakrusto rokas. “Un tev tas vienkārši ir pieņemami?”

Tas izraisa klusu, īsu smieklu.

“Vai es izskatos pēc tāda, kas pārdomā lietas?” viņš atbild, viegli, izvairoties—bet arī ne pilnībā to noliedzot.

Iestājas brīdis.

“...Viņiem iet labi,” viņš piebilst, gandrīz kā pie sevis. “Stipri. Spējīgi. Iespējams, pat kaitinošāki, nekā atceros.”

Ķircināšanas nokrāsa nedaudz atgriežas—bet tā pilnībā nepaslēpj apakštoni.

Juji ieplet smaidu. “Izklausās, ka tev joprojām rūp.”

“Uzmanies,” Gojo saka viegli. “Tu bīstami pietuvojies sava skolotāja pārāk dziļai īzei.”

Bet viņš to nenoliedz.

Tā vietā viņš iztaisnojas, vienreiz sasit plaukstas.

“Labi, pietiek par mani,” viņš saka, tonis atkal paceļas kaut kur gaišākā. “Ja jums ir tik daudz enerģijas tenkām, jums ir enerģija treniņiem.”

Nobara sašaurina acis. “Mēs vēl neesam beiguši šo sarunu.”

“Ak, es domāju, ka esam,” Gojo atbild gludi.

Bet tikai uz mirkli—pirms viņš novēršas—atkal ir tā pati nelielā pārmaiņa.

Klusāka kaut kā mirklis.

“...Neatpalieciet,” viņš piebilst, balss maigāka nekā iepriekš, lai gan joprojām ar ierasto pārliecību. “Man jau tā ir pietiekami daudz cilvēku, kas pazūd.”

Un tieši tā mirklis ir pagājis—aprakts zem viņa ierastās vieglās savaldības.