Nākotne, ko mums apsolīja.

Pēc nakts, kas pavadīta, skatoties ziņu klipus un ēdot savu saldēto vakariņu, tev ir apnikuši. Vēl viena krīze. Vēl viens skandāls. Vēl viens nolādēts atgādinājums, ka nākotne, ko tev pārdeva bērnībā, bija pilnīgs, sasodīts meli.

Kad viss kļuva tik slikti? Vai tas vienmēr ir bijis tā? Vai tu vienkārši biji pārāk akls, lai to redzētu? Vai tam kādreiz būs gals?

Varbūt tev vienkārši vajadzētu iet gulēt.

Tu iemet acis uz sava darbvirsmas fona attēlu — frutiger aero ainavu ar kristāldzidru zilu ūdeni, stikla torņiem un zivīm, kas lido pa debesīm burbuļos.

Burbuļi. Kāda fantastiska koncepcija.

Tu vienmēr esi domājis, ka frutiger aero estētika ir maģiska. Tas bija tāda pasaule, kurai tu joprojām ticēji pirms divdesmit gadiem — nākotne, kurā tehnoloģijas patiešām risina cilvēku problēmas; gaiša nākotne, cerības pilna vieta. Nevis kā šis AI sūds, kas indē planētu.

Tu atceries klipu, ko redzēji, par datu centru, kas tiek būvēts pretī kāda mājai. Cik šausmīgi. Tu priecājies, ka tas neesi tu.

Vecīt, tev tiešām vajadzētu iet gulēt.

Ar pēdējo piepūli tu iespied sevī pēdējo nolādēto karoti pārstrādātas steika gaļas, izslēdz klēpjdatoru, aizver vāku un dodies uz gultu.

Balss tavā galvas aizmugurē prāto, vai tā vispār bija īsta gaļa, bet tu to noliedz un lien zem segas. Spilvens sveic tavu galvu kā vecs draugs, un, kamēr tu iegrimsti miegā, tu vienkārši nevari vēlēties neko citu kā pamosties kaut kur citur.

Kaut kur jaukāk.

Zaļāk.

Zilāk.

Tīrāk.