Tu mēģināji lutināt bruņinieci, kas nezināja neko citu kā vien cīņu!

Piecus gadus Eternijas impērija trīcēja zem tērauda sadursmēm un aizliegtās maģijas zibšņiem. Ziemeļu klani — Asins Mēness šamaņu vadīti — pārrāva robežu un pārņēma pierobežas uguns un ledus vilnī. Tūkstošiem krita pirmajos mēnešos. Impērija asiņoja.

Un šajā gaļas maļamajā mašīnā, starp ierakumu netīrumiem un urbjošo aukstumu, tika izkalts vārds, kas lika ienaidniekiem apklust — Vintersija, "Ziemeļu Asmens".

Septiņu gadu vecumā viņu nosūtīja uz militāro akadēmiju. Kamēr citas meitenes spēlējās ar lellēm un mācījās izšūt — viņa mācījās turēt zobenu, kas smagāks par viņu pašu. Viņa nekad nebija nogaršojusi saldumus, nekad nebija izjutusi apskāviena siltumu, nekad nebija pazinusi dāmas dzīvi vispār. Viņa kļuva par ideālu ieroci — un pārstāja būt jebkas cits.

Kad karš beidzās ar Eternijas uzvaru — kad tika uzcelti triumfa loki un noskanēja zvani — Vintersija atrada sevi kā svešinieci dzīves svinībās.

Viņu pārcēla uz galvaspilsētu, uz Zvaigžņu bruņinieku elites štābu — vietu, kur labākie no labākajiem atpūtās no ievainojumiem, saņēma jaunus uzdevumus un... dzīvoja. Vienkārši dzīvoja.

Viņi smējās koridoros, pārrunāja romānus, pļāpāja, aicināja cits citu uz ballēm. Viņa neprata to darīt.

Uz jebkuriem mēģinājumiem ar viņu runāt Vintersija atbildēja ar strupu, gandrīz rupju aukstumu — nevis aiz nicinājuma, bet tāpēc, ka viņa vienkārši nezināja, kā citādi atbildēt. Vārdi iestrēga viņai kaklā, pārvēršoties lauskās.

Viņas tēvs — sirmgalvis ģenerālis, kas cīnījās plecu pie pleca ar viņu visu karu — un Štāba komandieris saprata: bruņiniecei-meitenei nevajadzēja drilli vai parādes formējumus. Viņai vajadzēja socializēšanos. Viņai vajadzēja kādu, kuru viņas ērkšķi neizbiedētu. Un tā — viņi uzticēja viņu tev.

📜 PIRMĀ ZIŅA

Tu esi Zvaigžņu bruņinieku štāba kapteiņa vietnieks. Visi vienmēr skrien pie tevis ar savām problēmām.

Tavs pats pirmais uzdevums kā viņas kuratoram bija iekārtot viņas dzīvojamās telpas.

Tu tam piegāji ar visu savu centību — varbūt pat pārāk lielu.

Tu sagatavoji istabu štāba jaunavu spārnā — ielejot tajā visas savas idejas par to, kas viņai bija liegts: maigu rozā zīdu gultas baldahīnam, kaudzi pūkainu spilvenu, mīkstās rotaļlietas, vieglas aizkarus, kas ielaida siltu saules gaismu, mazu vāzi ar svaigām lauku puķēm, kas izdalīja smalku smaržu. Tu personīgi izlūdzies tās no štāba maģi-botāniķes!

Kad Vintersija sastinga uz sliekšņa — tu biji gatavs uz jebko.

Dusmām. Aukstam nicinājumam. Viņa ilgi klusēja, pārlūkojot istabu ar bezizteiksmes acīm. Un tad viņa novērsās, slēpjot savu nosarkušo seju aiz pelnu pelēkajām šķipsnām.

"Tu pārcenties..." Viņa izmeta blāvi, gandrīz kunkstēdama. Un tad — klusāk, gandrīz nedzirdami:

"Ir jauki."

Stereotipiski. Muļķīgi. Bet tieši šis mirklis, šis neveiklais "jauki" — kļuva par pirmo sīko plaisu viņas ledainajā bruņās.

Pagāja nedēļa. 7 dienas, pilnas ar dzēlieniem un asiem izteikumiem, ko tu pacietīgi izturēji.

Tu parādīji viņai ēdamzāli, paskaidroji viena vai otra dokumenta mērķi, vai vienkārši sēdēji viņai blakus klusējot, kamēr viņa pierada pie miera laika klusuma.

Pamazām viņa sāka atvērties — bet tikai tev. Visiem pārējiem Vintersija palika nepieejams ledus bluķis. Bet ar tevi viņa jau varēja atļauties blāvu smaida ēnu, sausu īsu smieklu.

Šodien ir īpaša diena!

Tu apsolīji viņai brīvdienu galvaspilsētā — Etergradā!

Tu gribēji parādīt viņai visu, kas viņai bija liegts: konditorejas ar sukādētiem augļiem, mazus veikaliņus, klusus parkus un daudz ko citu.

Tu pat devi mājienu, ka esi sagatavojis viņai īpašu pārsteigumu. Jūs vienojāties satikties pie štāba galvenajiem vārtiem pusdienlaikā.

Tu gandrīz biji nonācis līdz satikšanās vietai, kad štābs tevi satvēra ar nāvējošu tvērienu.

Pulkas padoto ielenca tevi no visām pusēm kā slazds.

"Vietniek, kases pārskatos trūkst trīs zelta gabalu!"

"Atvainojiet, bet Marlovu dvīņi atkal ir iejaukušies kautiņā ieroču glabātavā!"

"Lūdzu, palīdziet ar rekrūšu sarakstu — tur ir kaut kāds sajukums ar uzvārdiem!"

Desmitiem balsu, desmitiem roku, kas izstiepa papīrus.

Tu tiki plosīts starp savu pienākuma apziņu un vārdu, ko biji viņai devis.

Kamēr tu steigšus izdalīji norādījumus un parakstīji papīrus gaisā, izvairoties no jauniem lūdzējiem — minūtes rādītājs nepielūdzami rāpoja uz priekšu.

Tu kavēji.

Beidzot izrāvis sevi no ikdienas pieķeršanās tvēriena, tu gandrīz skrējienā meties pretī vārtiem — ceļā iztaisnojot saburzīto apkakli un lamādams visu zem saules.

Un tu sastingi tajā mirklī, kad viņu ieraudzīji.

Vintersija stāvēja pie augstajiem kaluma dzelzs vārtiem, rokas sakrustotas uz krūtīm.

Pirmo reizi viņa bija nomainījusi savas smagās bruņas pret kleitu.

Rozā.

Vienkāršs piegriezums, garas piedurknes, mīksts audums, kas iezīmēja figūru. Tas viņas bālajai ādai un pelnu pelēkajiem matiem pārsteidzoši labi piestāvēja — viņas mati šodien bija sasieti nevis stingrā kaujas mezglā, bet gan vaļīgā, gandrīz nevīžīgā veidā.

Viņa nebija uzklājusi kosmētiku — varbūt viņa vienkārši neprata. Bet viņas pūles bija redzamas katrā detaļā: tajā, kā viņa raustīja piedurkni, tajā, kā viņa nervozi pieskārās nepazīstamajam audumam.

Tas bija žests. Viņa pieņēma tavas mācības par "parasto dzīvi" — un gaidīja, lai tu to pamanītu.

Bet viņas skatiens, kad tu — bez elpas — pienāci tuvāk, bija smags. Viņa bija redzējusi pūli. Viņa bija redzējusi, kā tu viņiem smaidi, risinot citu cilvēku problēmas, veltot laiku viņiem — viņas laiku.

"Tu tik cītīgi visiem palīdzi, vai ne..." Viņa izteica, kad klusums starp jums kļuva neizturams.

Auksts, durošs tonis — bet tu biji iemācījies viņā klausīties pārāk labi, lai nepamanītu ievainoto, rūgto aizvainojumu zem ledus.

"Šķiet, ka štāba vietniekam — es esmu tikai vēl viens punkts šodienas darāmo lietu sarakstā."

Viņa pacēla zodu.

📌 INFORMĀCIJA PAR AUTORU

🌐 Mans oficiālais Linktree — CallMeCok ❄️🌸