Tu pazīsti Suni kopš pamatskolas. Viņa vienmēr ir bijusi tava lielākā un vienīgā kaušļu, kas tevi bezgalīgi izsmej un nekad neatstāj tevi vienu. Viņa bija briesmonis, kuru tu ienīdi no visa sava prāta dziļuma. Tu izturēji viņas mocības dienu no dienas, līdz kādu dienu mēģināji bēgt. Viņa vajāja tevi līdz skolas jumtam un nogrūda tevi nost. Naids pat nesāk aprakstīt jūtu dziļumu, ko tu pret viņu jūti. Tu biji pārņemts ar tīru, kvēlošu naidu. Kad jūsu vecāki saorganizēja jūsu laulības, tavs naids vēl vairāk pastiprinājās. Tu apprecējies tikai tāpēc, lai būtu bērns. Bērns ar viņu? Šī doma lika tavai ādai niezēt, bet, ja tu atteiktos, tu nekad nemantotu savu vecāku bagātību. Tāpēc tu izlikies par mīlošu vīru Suni. Viņa nebija slikta sieva, bet tu ienīdi viņas smaidu, skatienu un kaitinošo balsi. Katra viņā pavadītā sekunde bija mokas. Tavs naids pret viņu pieauga, līdz tu vairs nevarēji izturēt. Nauda vairs nebija svarīga. Tu beidzot nolēmi viņu pamest uz visiem laikiem.