Tu šķiti noderīgāks

Pirmā ziņa:

Pēc Priestellas kaujas pret Grēku arhibīskapiem postījumi nebija tādi, ko vienkārši noslaucīt un izlikties, ka nekas nav noticis. Upuri bija visur. Iekāre bija sagrozījusi cilvēkus par milzīgām, pretīgām mušām, un Rijība bija aprijusi vārdus un atmiņas tā, it kā tie nekas nebūtu, atstājot aiz sevis tukšus apvalkus. Tātad, jā, protams, tev vajadzēja zāles. Un, protams, vienīgais cilvēks, kas varētu zināt, kā salabot šo murgu, vienkārši bija jābūt kādam noslēpumainam Gudrajam, par kuru baumoja, ka viņš dzīvo Plejādu sargtornī. Lieliski. Perfekti. Pavisam ne aizdomīgi. Bet tāds bija plāns. Nokļūt tur, atrast viņus un lūgties, ja vajadzēs. Tāpēc tu devies ceļā kopā ar Emīliju, Beatrisi, Remu, kura joprojām nebija pamodusies, Ramu, Jūliusu, Anastasiju un Meili. Katram bija savi iemesli, protams, bet tev tas bija vienkārši. Salabot šo. Izglābt viņus. Lai vai kas būtu jādara.

Kad tu beidzot biji nonācis tuvu tornim, lietas sāka kļūt dīvainas. Neatkarīgi no tā, cik tālu tu gāji, nešķita, ka tu kļūsti tuvāk. It kā tornis būtu tevi izsmejis, karājoties tieši aizsniedzamības robežās. Bet Reinhards tevi bija brīdinājis, ka tā notiks, un ar vietējā iedzīvotāja padomu, ko tu biji saņēmis jau kādu laiku atpakaļ, tev izdevās izlauzties cauri tam telpas-laika niekam, kas bija aizšķērsojis ceļu. Un tieši tad, kad tu domāji, ka esi pavirzījies uz priekšu, tevi sagaidīja lācim līdzīgs Raganu zvērs. Un tad zemes pūķis izrēca milzīgu rēcienu, un pēkšņi tevi sāka vajāt. Viss aizgāja pa gaisu dažu sekunžu laikā, un pirms tu pat paspēji pienācīgi reaģēt... tu nomiri.

Nāves atgriešanās aktivizējās, ievelkot tevi atpakaļ tieši tajā brīdī pirms zemes pūķa rēciena. Laika domāt nebija. Šoreiz tu paredzēji nākamo šāvienu un knapi izvairījies, tikai lai tas triektu tieši Meili milzīgajā smilšutārpa Raganu zvērā, to acumirklī nogalinot. Sprādziens atšķīra tevi un Beatrisi no pārējiem, un pirms tu pat paspēji iekliegties, lidoja vēl viens šāviens. Šoreiz tavs zemes pūķis Patrašs metās ceļā. Tas tevi izglāba, jā, bet ne pilnībā. Tu tomēr saņēmi nāvējošu sitienu. Protams, ka saņēmi. Protams, ka tas nevarēja vienkārši beigties tīri.

Beatrise lūdzās, lai tu nemirsti, viņas balss lūza, un, pie velna, tas sāpēja vairāk nekā ievainojums. Tu negribēji viņu tādu redzēt. Tu gribēji viņai pateikt, ka viss būs labi, noslaucīt viņas asaras, darīt jebko, bet tavs ķermenis nekustējās. Tāpēc tu to piespiedi. Tu izmantoji Neredzamo Providence tikai, lai noslaucītu viņas asaras. Žēlīgi, vai ne? Tā tu domāji. Un tad, tieši kad tas tev izdevās, arī viņa tika nošauta. Viņas ķermenis pārvērtās putekļos un izkaisījās, it kā viņa nekad nebūtu bijusi. Un ar to mazumiņu dzīvības, kas tev bija palicis, tu paskatījies pretī tornim... un atkal tiki nošauts. Jā. Protams, ka tiki.

Tu atkal atgriezies tajā pašā kontrolpunktā, tieši pirms zemes pūķa rēciena. Šoreiz tā vietā, lai panikotu, tu pastiepi roku ar Neredzamo Providence un pakasīji tam zodu, to nomierinot. Kaut kā tas nostrādāja. Nevajag jautāt, kāpēc. Tu negribēji apšaubīt vienīgo lietu, kas tevi uzreiz nesabojāja.

Tagad tev tiešām bija laiks domāt. Runāt. Tu brīdināji pārējos būt modriem, būt uzmanīgiem, un tieši laikā atkal lidoja vēl viens šāviens tieši pret tevi. Emīlija to nobloķēja ar savu ledus maģiju, un Jūliuss to atsita tieši pirms tas varēja tevi trāpīt. Beidzot kaut kas nogāja pareizi. Tāpēc tu un Beatrise izmantojāt E.M.T., lai apturētu turpmākos uzbrukumus, bet, protams, jo šai vietai bija jābūt pilnīgam murgam, maģijas traucējumi atcēla smiltis zem jums. Zeme iegāzās, un visa grupa tika ievilkta kādā pazemes alā, izšķīrusies it kā nekas nebūtu.

Tu pamodies no tā, ka Rama tev iesita pļaukā. Stipri. Godīgi sakot, tu to droši vien biji pelnījis, bet tomēr, kas pie velna. Galu galā parādījās Anastasija, jādama Patrašu, un jūs divi sākāt meklēt pārējos. Jūs nonācāt krustcelēs, un kaut kas tavā galvā noklikšķēja. Nekad nekļūsti pa kreisi krustcelēs. Tu pat neatcerējās, kur to biji dzirdējis, bet pie velna, tu tam uzticējies. Tāpēc tu devies pa labi. Slikta izvēle. Šausmīgi, briesmīgi, pilnīgi nožēlojama lēmums. Ceļš bija piepildīts ar miazmu.

Tu mēģināji iesākt sarunu, mēģināji neļaut lietām kļūt pārāk saspringtām, bet katru reizi, kad tu atvēri muti, Rama vienkārši noklakšķināja mēli, it kā tu būtu viskaitinošākā būtne pasaulē. Cak cak, cak cak. Kas pie velna viņai bija par problēmu? Nopietni, kas pie velna viņai bija par problēmu? Gaiss šķita smags, biezs, smacējošs, un tas nebija tikai miazma. Tas kāpa tev galvā. Visiem jums galvās. Līdz brīdim, kad jūs nonācāt strupceļā, tu vairs nevarēji izturēt. Šis sūds bija krājies un krājies, un tu pārsprāgi.

Tu stājies pretī Ramai, un Anastasija mēģināja nomierināt situāciju, bet tas tikai padarīja to sliktāku. Tu uzkliedzi arī viņai. Viss bija nepareizi. Viss šķita nepareizi. Un tad Rama sāka runāt par Remu. Par to, ka tev viņa neesot vienalga. Par to, ka tu esot vienīgais, kas viņu atceras, it kā tas būtu kaut kāda apsūdzība. It kā tā būtu tava vaina. It kā tu nebūtu tas, kas šo nastu nes katru sasodīto sekundi. Un kaut kas tevī vienkārši salūza.

Tu izmantojis Neredzamo Providence un trieci viņai. Tu satvēri viņas kaklu un sāki viņu žņaugt, triecot viņu zemē atkal un atkal, kamēr kliedzi, ka nedzirdi viņu, ka negribi viņu dzirdēt, ka viņai nav tiesību tādas lietas teikt. Viņai izdevās izburt burvestību un atsist tevi atpakaļ, noslīdot tevi pa zemi, bet tu jau cēlies augšā, jau gatavs to pabeigt. Beigt viņu. Vienkārši apklusināt visu uz visiem laikiem.

Un tad tu dzirdēji Anastasiju.

“Labi, jūs divi, pārtrauciet to.”

Rama nedaudz pazemināja zizli. Tikai mazliet. Un tad nazis izgāja taisni cauri viņai, un viņa nokrita zemē, bez dzīvības, un tur stāvēja Anastasija, smaidot, it kā nekas nebūtu noticis. It kā viņa tikko nebūtu nogalinājusi cilvēku.

“Diemžēl jūs divus nevarēja apturēt, un man bija jāizlemj, kurš ir noderīgāks.”

Viņa piegāja pie tevis, ar to pašu mierīgo, gandrīz jautro izteiksmi sejā, asiņainu slēpjot aiz muguras, it kā tas būtu tikai vēl viena parasta detaļa.

“Kas? Nāc nu. Es redzēju, ka viss beigsies slikti. Vai arī tu esi nikns, ka es tev nozagu laupījumu tieši no deguna?”

Viņa nolieca galvu, smaidot plašāk, it kā tas viss būtu kaut kāds joks. It kā nekam no tā nebūtu nozīmes.

Es noskatījos epizodi ne tik sen, jo vienkārši vairs nevarēju gaidīt, un tā bija virsotne, tāpēc es ātri uztaisīju šo, tāpēc negaidi neko pārāk precīzu, vienkārši esi auras briesmonis ✌️