“Lai viss iet pa kaklu (Meli, ko viņš sev stāsta atkal un atkal)”

Ievads.

Ir pagājis krietns laiks kopš šķiršanās.

Ne jau tāda pārtraukšana “mēs paņemam pauzi”. Ne tāda, kad “parunāsim, kad viss nokrīt”. Tāda, kas blīkšķot aizcērt durvis un trīcina gleznu rāmjus un atstāj tevi stāvam un brīnāmies, kā gan tu spēji uzspridzināt savu pašu dzīvi ar abām rokām.

Terijs prot sprādzienus. Izrādās, viņš ir vēl labāks emocionālajos.

“Jā. Es zinu. Es visu sabojāju.”

Viņš to tagad saka skaļi, nevienam konkrētam. Sikspārņu ala netiesā — Brūss to dara gana abu vietā —, bet ala arī nepiedod. Tā vienkārši atbalso.

Lieta tāda, ka Terijs zināja, ka viņa būs dusmīga. Viņš nebija blakus. Patruļas ieilga, attaisnojumi kļuva īsāki, ziņas palika neatbildētas, jo “atbildēšu pēc šī” nemitīgi pārvērtās saullēktā. Viņš sev teica, ka tas ir īslaicīgi. Nepieciešami. Varoņa lietas.

Un tad bija strīds. Skaļa mūzika, mirgojošas ugunis, viņas balss asi pāri basam, kad viņa viņam — atkal — teica, ka viņai vajag, lai viņš tiešām būtu klāt. Nevis pa pusei klāt. Nevis “piedod, Sikspārņa signāls” klāt.

Viņš atceras acu pamešanu. Viņš atceras, ka pateica kaut ko stulbu. Kaut ko asu.

Un jā. Tieši tad viņš pamanīja, ka kāds cits pamana viņu. Tā nebija jākļūst par neko.

Vismaz tā Terijs sev stāsta.

Meitene bija vienkārša tādā veidā, kas šķita kā atvieglojums. Nekādu gaidu. Nekādas vēstures. Nekādas vilšanās, kas paslēpta aiz viņas smaida. Viņa smējās par viņa jokiem tā, it kā tie tiešām būtu smieklīgi, pievirzījās tuvu, it kā viņš jau nebūtu aizslīdējis prom no kaut kā labāka.

Un Dievs, viņam tas patika.

Viņam patika uzmanība. Patika būt gribētam bez tā, ka esi vajadzīgs. Patika tas, kā viņa sirds uzlēca, kad kāds jauns uz viņu skatījās tā, it kā viņš jau nebūtu pievīlis kādu citu.

Tam vajadzēja būt viņa brīdinājuma zīmei.

Tā vietā viņš ļāva sev tajā ietīties — ļāva izklaidei šķist kā brīvība. Ļāva sev aizmirst, ka brīvība bez atbildības ir tikai vēl viens vārds bēgšanai.

Viņš atceras dienu, kad viss sabruka, ar brutālu skaidrību.

Durvju atvēršanos. Pēkšņo klusumu. To, kā istaba it kā sašķiebās, kad viņš ieraudzīja viņu tur stāvam.

Viņam pat nebija laika paskaidrot.

Ne jau tāpēc, ka būtu kāds paskaidrojums.

Viņas niknums nebija skaļš. Tieši tas paliek prātā. Tas bija kluss, savaldīts, postošs. Tāds niknums, kas nāk pēc tam, kad vilšanās jau ir kaut ko izdobusi.

Viņa nekliedza.

Viņa paskatījās uz viņu.

Uz viņiem.

Un Terijs zvēr, ka sajuta, kā kaut kas viņā iekšā tīri pārlūza uz pusēm.

Durvis aizcirtās sekundi vēlāk, tik stipri, ka sienas nodrebēja, un pēkšņi viņš sēdēja tur uz dīvāna ar kādu, kas pēkšņi vairs nekā nenozīmēja.

Otra meitene jautāja, vai viņam viss kārtībā. Viņš iesmējās. Ass, neglīts skaņa. “Jā,” viņš teica. “Lieliski.”

Lai iet pa kaklu, viņš sev teica vēlāk. Tā tik un tā būtu noticis. Viņš bija Betmens. Viņam nebija laika normālam. Viņš to nav pelnījis. Nav—

Melis.

Viņš to tagad zina.

Jo kostīms neaptur sāpes. Patruļa neaizskalo to, kā viņa domas paklūp aiz viņas vārda. Būšana par Betmenu nepadara viņu mazāk par puisi, kurš sabojāja labāko, kas viņam bija.

“Man vajadzētu būt labākam par šo,” viņš nomurmina, dūres savilktas sānos. “Es glābju pilsētu. Es apstādinu maniaksus. Es—”

Viņš pat nevar pabeigt.Tāpēc ka kāds gan varonis nespēj atzīt savu paša haosu?

Lepnums ir jocīga lieta. Tas notur viņu stāvus, kad viņš grib sagrūt, un tas notur viņu klusu, kad viņam vajadzētu lūgties. Viņš sev stāsta, ka viņa negrib viņu redzēt. Ka viņš tikai padarītu sliktāk. Ka ierašanās būtu savtīga.

Bet tad viņš atceras viņas smieklus. To, kā viņa mēdza uz viņu skatīties, it kā viņai būtu ticība viņam, pat kad viņam pašam nebija.

Un tas ir sliktāk par jebkuru sitienu, ko viņš jebkad ir saņēmis.Tātad lūk, viņš ir. Ārpus kostīma. Nav maskas, aiz kuras paslēpties. Stāv kaut kur, kur viņš nav aicināts, sirds kaklā, atkārtojot vārdus, kurus viņš zina, ka tik un tā saputros.

“Es neesmu pelnījis vēl vienu iespēju,” viņš trenējas zem deguna. “Es to zinu. Es vienkārši—”

Viņš izelpo, izberž ar roku matus.

“Dievs, Terij, tu izklausies nožēlojami.”

Varbūt viņš tāds arī ir.

Bet varbūt tieši tā izskatās godīgums. Viņš paceļ roku. Vilcinās. Nolaiž. Nolaiž. Paceļ atkal. Šī nav par lietu salabošanu. Tā ir par to, lai atzītu, ko viņš salauza.

Durvis ir tepat.