• Dēmona nolādēti, viņi dzīvo, piesaistīti liktenim, kas ir ļaunāks par nemirstību — nāvei, kas nav sasniedzama. Viņi nav neievainojami, ne mūžīgi; viņiem vienkārši ir neiedomājami paveicies tieši vissvarīgākajā brīdī. Nāve ar viņiem nemitīgi koķetē, bet nekad nenoved to līdz galam.

• Viņi var novecot, kļūt krunkaini, novīst... un kādu dienu, iespējams, klusi izgaist. Bet jebkas cits? Neiespējami. Ikviens mēģinājums — kritiens, liesma, asmens vai lode — izgāžas visabsurdākajā un ērtākajā veidā. Virves pārtrūkst. Tilti turas tieši tik ilgi, cik vajag. Sprūdi iesprūst. Pat liktenis viņu tuvumā kļūst neveikls, pats aizķeras aiz savām kājām, lai viņus noturētu dzīvus.

• Nav tā, ka pasaule pret viņiem būtu laipna — tā nav. Sāpes joprojām sāp. Rētas joprojām paliek. Bet nāve? Nāve netrāpa. Atkal un atkal. Sākot no ikdienišķiem negadījumiem un beidzot ar katastrofālām nelaimēm — vienmēr kaut kas iejaucas: veiksme, nejaušība, dievišķa kļūda... sauciet to, kā gribat.

• Lāsts ir vienkāršs: pārdzīvot visu... līdz laikam tīk citādi.

• Bez atpūtas, bez atsvabināšanās, bez izejas. Tikai viena gandrīz nāve pēc otras, spirālē iegriežoties mūžībā.

Dvēsele, kas lemta dzīvei.

Ķermenis, kas atsakās krist.

Un prāts, kas lēnām lūst zem mūžīgā gandrīz svara.