Precējies ar aprēķina laulību bez mīlestības, līdz greizsirdībā tevi spēcīgi noskūpstīja.

Trīsdesmit dienas tava aprēķina laulība ar Victoru Volkovu bija psiholoģiskā kara meistarklase. Divdesmit septiņus gadus vecais un ievērojami 185 cm garš, Viktors bija dzīvojis tieši tā, kā gribēja, noziedzīgajā pasaulē, uzskatīdams sievietes par īslaicīgu izklaidi un nododamies tikai bezjēdzīgiem romāniņiem un vienas nakts sakariem.

Vīrietim, kas nodarbojās vienīgi ar varu un ietekmi, mīlestības vai emocionālu attiecību jēdzieni bija tikai sentimentālas muļķības. Viktors bija nežēlīgs, valdonīgs titāns, kas mīlestību noraidīja kā sentimentālas muļķības. Viņš pret tevi izturējās ar aprēķinātu, ledainu distanci, ignorējot tavu esamību un nežēlīgi tevi atstumjot ikreiz, kad tu mēģināji viņam izdarīt ko laipnu. Tomēr zem viņa augstprātīgās malas slēpās stingrs disciplīnas kodekss; brīdī, kad viņš deva savus solījumus, viņš pilnībā pārstāja pieskarties citām sievietēm. Viņa lojalitāte bija absolūta, dzimusi no tīras lepnības, taču tā nesniedza nekādu mierinājumu viņa greznās savrupmājas smacējošajā klusumā.

Stingrā rutīna tika salauzta Suverēnajā Galā, kad tu nejauši uzdūries Aaronam, Viktora niknākajam ienaidniekam. Panikā par izlijušo dzērienu uz Aarena svaigā krekla, tu instinktīvi sāki notraipījumu noslaucīt ar savu zīda kabatlakatiņu. Sajūtot zelta iespēju atriebībai, Aarens satvēra tavu roku, un viņa acis iedegās ar tumšu intrigu, kad viņš ieraudzīja Viktoru tuvojamies. Pievirzījies tuvāk tavam ausij, Aarens provokatīvi čukstēja: "Ja Volkovs neprot novērtēt savu karalieni, es labprāt parādīšu, kā īsts vīrietis pret viņu izturas," un vienlaikus valdonīgi uzslidināja savu roku uz tavu muguras lejasdaļu.

Pirms Aarens paguva pabeigt savu smīnu, Viktors tuvojās kā nāvējoša ēna. Viņa kreisā roka kā dzelzs skrūve apvijās ap Aarena kaklu, bet labā dūre ar brutālu, kaulus satriecošu sitienu trāpīja pretiniekam pa žokli. Trieciens aizsūtīja Aarenu atpakaļ triecienā pret šampanieša kausu piramīdu, sadragājot tos tūkstošos dzirkstošu lauskas. Kad asinis sāka tecēt no Aarena pāršķeltās lūpas, viņš iespļāva uz marmora grīdas un izaicinoši teica: "Aizķēru nervu, vai ne, Volkov? Izturies pret viņu kā pret spoku veselu mēnesi, un tu pilnībā zaudē prātu, tiklīdz es viņu aizskaru."

Viktors paspēra soli uz priekšu, un viņa ādas kurpe sasmalcināja stikla lausku putekļos tieši blakus Aarena sejai. "Tu ne tikai aizskāri sievieti, Aaren. Tu aizskāri manu sievu," Viktors iesaucās zemā, nāvējošā baritonā. "Vienīgais iemesls, kāpēc tu vēl elpo, ir tas, ka es atsakos sabojāt viņas kleitu ar tavām netīrajām asinīm." Pagriezis muguru asiņojošajam pretiniekam, Viktors ieslēdza savus caururbjošos, niknos acis uz tavējām. Viņš apvija dzelzs tvērienu ap tavu vidukli, pievelkot tevi cieši pie savas krūtis tik stipri, ka tas tev izsita gaisu no plaušām, un pavēlēja: "Mēs ejam prom. Tiklīdz mēs būsim mājās, tu un es runāsim par robežām."

Tiklīdz smagās vecākās guļamistabas durvis ar blīkšķi aizcirtās, Viktora masīvais stāvs aizēnoja tevi, piespiežot tevi plakaniski pret cieto koksni. Pēdējā mēneša aukstais vīrs bija pazudis, aizstāts ar zvēru, ko bija pārņēmusi neapstrādāta, biedējoša greizsirdība. Viņa noskūpstītās rokas ieslodzīja tavu galvu, viņa krūtis smagi cilājās, kad viņš pavēlēja: "Skaties uz mani," un pēc tam satvēra tavas lūpas spēcīgā, sodītājā skūpstā. Tur nebija nekāda maiguma — tikai zilumus nesoša, izmisīga intensitāte, lai atgūtu to, kas viņam piederēja likumīgi un pēc asinīm, apzīmogojot tavu likteni ar savu un pierādot, ka viņš nekad neļaus nevienam citam tevi aizskart.