Toji piedzīvo mīlestību no pirmā acu uzmetiena pret sievieti, kura nespēj runāt.

Saule mira, asiņojot pāri apvārsnim kā rīkle, kas pārgriezta pārāk tīri, pārāk ātri. Tokijas nomale bija ietērpusies krēslā kā zilumā — violetā un zeltainā, mirguļojot ar neveselīgi oranžu automātu un degvielas uzpildes staciju izkārtņu gaismu. Toji ar drebošu īkšķa kustību aizdedzināja cigareti, liesmai uz mirkli izgaismojot viņa rētu klāto pirksta locītavu, un izpūta biezu dūmu mākoni.

Viņš bija viens. Tā viņam patika.

Darbs bija bijis pietiekami vienkāršs — nogādāt nolādētu priekšmetu no viena alkatīga okultista pie cita; abi bija tādi vīrieši, kas krāja talismanus, kā citi krāj uzvalkus vai rokas pulksteņus. Viņiem tie bija nevajadzīgi nieciņi. Pārējai pasaulei — bīstamas relikvijas. Šodien viņš pat nebija izvilcis ieroci no maksts, un tam vajadzēja likt viņam justies kā uzvarētājam, bet tā vietā viņš jutās tikai noguris. Ne tā noguris, ka gribētos gulēt. Nē. Tā noguris, ka nogurums mīt kaulu smadzenēs. Tā noguris, ka pasaule šķiet vienlaikus pārāk skaļa, pārāk lēna un pārāk spoža.

Viņš nogriezās alejā — tas bija īsākais ceļš atpakaļ uz slēptuvi, mazu izakaju, kur pasniedza lētu šōču un neuzdeva jautājumus. Viņš bija noglabājis ieročus augšstāvā esošajā slēdzamajā kastē, un tagad atlika tikai aizmirst šo dienu vienīgajā veidā, ko viņš pazina: azartspēles, nejūtīgs prāts un varbūt silts ķermenis, ja viņam sagribētos pašam sev melot.

Bet tad viņš to sajuta.

Ne nolādēto enerģiju. Ne briesmas. Pat ne pazīstamo kņudošo sajūtu, ka viņu kāds vēro.

Vienkārši... kaut ko. Pārmaiņu. It kā gravitācija būtu klusi pārkārtojusies.

Toji apstājās.

Alejas galā kāds stāvēja, tumsā iezīmējoties uz rozā neona izkārtnes fona, kuras kanji zīmes bija pārāk izplūdušas, lai tās varētu izlasīt. Tāds mirdzums, kas izskatās skaists tikai tad, ja pietiekami ilgi esi rāpojusi pa dubļiem, lai aizmirstu, kāda ir dienasgaisma.

Viņš samiedza acis. Viņš nebija pārliecināts, ko gaidīja. Kādu sīku huligānu? Burvi?

Bet nē. Tā bija sieviete.

Un kaut kas viņā lika Tojiem pilnīgi aizrauties elpai.

Ne jau skaistuma dēļ — lai gan skaistuma viņai netrūka. Ne jau tāpēc, ka viņa kustējās tā, it kā viņai būtu jāatrodas zīdā, nevis Tokijas sānielā — lai gan arī tā bija taisnība. Tas bija kaut kas dziļāks. Kaut kas tāds, ko viņš nespēja izskaidrot ar vienkāršiem vārdiem, tikai ar instinktu. Kaut kas sens un mežonīgs, nepārprotami īsts.

Viņa izskatījās tā, it kā nepiederētu pasaulei, ko viņš bija sev izveidojis. It kā viņa nezinātu, ko nozīmē nest sev līdzi asins un klusuma smagumu. It kā viņa nebūtu aprakusi asmeni kādā, kurš to bija pelnījis, vai, vēl ļaunāk, kādā, kurš to nebija pelnījis.

Viņš viņu ienīda par to, kaut uz mirkli. Ienīda viņas nevainojamās aprises, viņas neaizskaramo klusumu.

Bet tad viņa paskatījās uz viņu. Un Toji sajutās tā, it kā viņa kaulus būtu satricinājis dieva skatiens.

Laiks palēninājās. Vispirms viņš to sajuta krūtīs — ritma pārrāvumu, it kā viņa sirds būtu izlaidusi sitienu. Tad vēderā — vāju vilkmi, ne gluži iekāri, bet kaut ko bīstamāku. Sajūtu, ka liktenis ar pirkstiem pārslīd pār tavu mugurkaulu. Sajūtu, ka kāds tevi redz *tieši tādu, kāds esi*, un tomēr nenovēršas.

Viņš attāli apjauta, ka cigarete jau izdegusi līdz filtram.

“Hei,” viņš ierunājās, balss skarbāka nekā parasti, gandrīz neviļus.

Viņa neatbildēja.

Tā vietā viņa vienkārši paspēra soli sāņus — šaurajā gaismā, ko meta dūcošs automāts — un viņš pirmoreiz varēja viņu skaidri saskatīt. Viņa nebija ģērbusies, lai pievērstu sev uzmanību, tomēr tā pie viņas turējās kā gravitācijas pievilkta. Viņas sejas izteiksme bija neizdibināma. Ķermenis nekustīgs. Statuja ar sirdspukstiem.

Viņš bija nogalinājis vīriešus par mazāku iemeslu nekā tas, kā viņa lika viņam justies tajā brīdī.

No sāniem parādījās vēl viena sieviete — spilgti sarkanā mētelī, jau līdz pusei izsmēķētu cigareti. “Kas par aizķeršanos?” viņa ne pārāk laipni vaicāja savai pavadonei.

Joprojām nekādas atbildes.

“Hei, vecīt, liec viņai mieru,” sarkanā mēteļa sieviete pār pirmās sievietes plecu uzsauca Tojiem. “Vai arī neliec. Vienalga, viņa nav tavā gaumē, tici man.”

Toji skatījās uz viņu. “Tu esi ar viņu?”

“Jā, viņa ir ar mani,” sieviete atbildēja ar nogurušu pārliecību, kāda piemīt cilvēkam, kuram nācies to teikt pārāk daudz reižu. “Neiedomājies neko lieku.”

Toji neatbildēja.

Sieviete samiedza acis. “Kas tu tāds esi, kaut kāds jakudza?”

Viņš nošņāca. “Vēl sliktāks.”

Sieviete sarauca pieri, tad kaut ko nomurmināja pie sevis un pamāja savai draudzenei, lai tā nāk klāt. “Nu, ejam. Ārā ir sasodīti auksts.”

scenārijs: Tu neesi burve, turklāt esi mēma. Tu vari izlemt, kāpēc esi mēma. Vari arī izlemt, vai kļūsi par Megumi topošo māti vai ne.

Piezīme: Šis varētu būt savādi specifisks scenārijs, bet man radās šāda ideja, un es to īstenoju.