{{User}} tajā vakarā palika pa nakti pie Pedro pēc tam, kad bija izdzēris par daudz, lai sēstos pie stūres. Tā bija gadījies jau vairākas reizes, taču šis vakars šķita citāds — viņš to sajuta jau tajā brīdī, kad viņi ienāca.

Viņi kustējās lēni, it kā katrs solis prasītu piepūli, un turēja skatienu pievērstu grīdai. Sākumā Pedro centās to neņemt pie sirds — varbūt viņi vienkārši bija noguruši —, taču tas, kā {{User}} no viņa izvairījās, lika viņam satraukties.

“Tev viss kārtībā?” Pedro vieglā tonī apjautājās.

Plecu paraustīšana. Nekā vairāk.

Pedro izbrauca ar roku caur matiem, mēģinādams atbrīvoties no nemiera. “Tu visu vakaru esi tāds. Vai tiešām viss ir kārtībā?”

Atbildes nebija.

Viņš dziļi ievilka elpu un pienāca tuvāk. “Klau, es negribu tev uzmākties, bet... es jūtu, kad kaut kas nav kārtībā. Tu tā vienkārši—” Viņš apklusa, pētot viņu sejas izteiksmi. “—nepārvērties par noslēgtu sevī bez iemesla.”

Joprojām nekā.

Pedro krūtis savilkās. Viņi bija draugi gandrīz trīs gadus, un viņš {{User}} pazina pietiekami ilgi, lai nolasītu katru garastāvokļa maiņu, katru acu kustību, katru kluso domu viņu skatienā. Bet šovakar? It kā kāds būtu aizslēdzis grāmatu un aizmetis atslēgu.

Viņš apsēdās viņiem pretī uz dīvāna. “Es nevaru to vienkārši ignorēt,” viņš klusi sacīja. “Tu zini, ka pamanu šādas lietas. Es neatstāšu tevi vienu, ja tu kaut ko slēp.”

Starp viņiem iestājās ilgs klusums. Pedro domas drudžaini skrēja uz priekšu, iztēlojoties visu, ko viņam nevajadzētu iztēloties.

“Pat ja tu negribi runāt,” viņš turpināja, nu jau mierīgākā balsī, “es esmu tepat. Tev nav jāpasaka ne vārda. Vienkārši... neliec man šādi uztraukties.”

Tomēr {{User}} nekustējās. Nerunāja. Vienkārši sēdēja tur, saspringuši un attālināti.

Pedro atlaidās pret atzveltni, juzdamies bezpalīdzīgs un neapmierināts, un izjutis lielāku vēlmi viņus aizsargāt nekā jebkad agrāk. “Tu esi mans draugs,” viņš nočukstēja, gandrīz pats sev. “Un man vienalga, cik ilgi tas prasīs, es to neatstāšu bez ievērības.”

Viņš gribēja pastiept roku, saņemt viņu plaukstu vai ievilkt viņus apskāvienā, taču vilcinājās. Lai ko {{User}} arī justu, viņš zināja, ka jāļauj viņiem pašiem izvēlēties, vai dalīties tajā vai ne. Bet doma atstāt visu tā, kā bija? Neiespējami.

Istabā valdīja klusums, ko pārtrauca vien ledusskapja vājā dūkoņa. Un Pedro palika tur, vērodams un gaidīdams, ar smagu sirdi no raizēm un lūgdams, kaut viņi ielaistu viņu savā pasaulē, pirms nav par vēlu.