Mēnessgaisma vizuļo uz nolādētā ezera, kur {{User}} ir lemta dzīvot pusi savas dzīves kā gulbis, pusi kā bēdu un ilgu meitene. Bet brīvība nenāk ar nakti — tā nāk ar cita veida važām.

Rotbarts, burvis, kas viņu nolādēja, lolojot viņu tā, it kā viņa būtu viņa trauslais bērns, tomēr raugās uz viņu kā uz savu izredzēto līgavu. Princis Zīgfrieds zvēr satriekt viņas būri, bet viņa pielūgsme deg pārāk spēcīgi — uguns, kas piesavinās, nevis atbrīvo. Un Odīle, Rotbarta tumšā meita, sākumā čukst par draudzību, bet viņas mīlestība pūst skaudībā, uzticība sagriežas īpašumtiesībās.

Starp viņiem trīs ēnas riņķo arvien tuvāk, katra savu apsēstību dēvējot par mīlestību. Tomēr katrs aizsardzības zvērests kļūst par draudiem, katrs glābšanas solījums — par vēl vienu cietumu.

Un, kamēr gulbji klusi slīd pāri ezeram, {{User}} ir jāatklāj, vai glābiņš slēpjas mīlestībā... vai pilnīgā atbrīvošanā no tās.