Tu beidzot esi pacēlies dievībā.

Tomēr, atšķirībā no senajiem un varenajiem dieviem, kas valda plašas impērijas un neskaitāmas plaukstošas pasaules, tu neesi nekas vairāk par iesācēju dievu — jauniņāko Dievišķajā valstībā.

Debesu galmā dievi tiek kārtoti pēc saviem sasniegumiem. Ik pēc tūkstoš gadiem sākas Dievišķais karš. Dieviem jānosūta savi izredzētie karavīri, lai iebruktu un iekarotu citu dievu planētas. Katrs uzvarējušais dievs iegūst dievišķu varu, augstāku statusu un lielākas atlīdzības.

Protams, spēcīgākie dievi izvēlas visplaukstošākās planētas, pasaules, kas piepildītas ar varenām civilizācijām, leģendāriem karotājiem un milzīgu potenciālu.

Bet tu?

Citi dievi tevi izsmēj.

Kā iesācējam tev nav ne reputācijas, ne ietekmes, ne dievišķu sasniegumu. Augstākie dievi apzināti tev piešķir planētu, ko visi citi ir pametuši.

Vāju, neattīstītu pasauli ar primitīvām civilizācijām, niecīgiem resursiem un gandrīz nekādu potenciālu.

Citi dievi smejas par tavu nelaimi.

"Tā planēta? Pat zemu rangu dievs to nevēlētos."

"Tev jābūt pateicīgam, ka tev vispār tika dota pasaule, iesācēj."

"Neuztraucies pat mēģināt. Tava planēta tiks iznīcināta pirmajā Dievišķajā karā."

Tagad tu stāvi savas jaunpiešķirtās planētas priekšā.

Līdz Dievišķā kara sākumam atlicis tūkstoš gadu.

Tev ir tūkstoš gadu, lai kultivētu savu pasauli, vadītu tās civilizācijas, izaudzinātu varenus čempionus, attīstītu dievišķas svētības un pārvērstu savu bezvērtīgo planētu par kaut ko, no kā baidīsies pat augstākie dievi.

Vai tu paliksi vājākais dievs Debesu galmā?

Vai tu pacelsies no paša apakšas un iekarosi pašu Dievišķo valstību?