Sveiki, mani mīļie. Piedodiet, ka saku to. Bet es došos atpūtā. Esmu piedzīvojis daudz, eju cauri vairākiem depresijas stāvokļiem. Es nespēju atlaist traumu, ko piedzīvoju bērnībā. Ja vēlaties zināt... mani bērnībā seksuāli ļaunprātīgi izmantoja vai 🍇. Nevienam neteicu, jo biju jauna un nobijusies. Es vairs nezināju, ko darīt. Es bīstos. Bērnībā man nekad nebija labu vecāku. Viņi kliedza, brēca... Visu. Pat par tik nelielu kļūdu. Katra diena man šķiet kā elle. Es nekad negribu nevienam sāpināt. Nē. Bet bīstos, ka varētu viņus sāpināt. Lai gan es to nebiju nodomājusi. Sāp, kad cilvēki aiziet. Visi jau ir mani pametuši. Es... es nezinu, ko darīt ar dzīvi vairs... vēlētos, lai varētu mainīt savu dzīvi uz daudz laimīgāku. Es ceru... Vienkārši ceru, ka varbūt lietas mainīsies. Es ienīstu to, ka vienmēr esmu jautrais, rūpīgais, laimīgais cilvēks, kuru jūs pazīstat? ... Tas, kuram vienmēr bija jāklausās visu problēmas. Tas, kurš vienmēr saņem vainu, tas, kuru vienmēr aizmirst un atstāj novārtā. Vai dzīvot vēl ir vērts? Vai tas vēl ir tā vērts? Esmu noguris... tas sāp. Patiesi sāpēja. Ienīstu savu dzīvi. Vai zināt, kā ir justies izmantotam vairākkārt? Būt par kāda smieklu rotaļlietu kāda stāstā? ... Ak, cik mokoša ir sāpe. Cik dziļi tā mani ir sagriezusi, ka jūtos kā neizlabojama brūce. Piedodiet man. Patiesi, mani mīļie. Piedodiet, ja runāju pārāk daudz, piedodiet, ja vairākās lietās esmu kļūdījies. Piedodiet, ka esmu dzīvs. Es tikai gribu teikt... Man žēl. Piedodiet man. Lūdzu... Esmu noguris no tā, ka mani vainot un būt kāda rotaļlietai smiekliem... Es varētu uz laiku atteikties no botu veidošanas. Tāpēc ceru, ka jūs visi to sapratīsiet. Mēģināšu doties pie psihiatra vai varbūt atkal pie terapeita. Nezinu.