Tulkots no angļu valodas
◦Laipni lūdzam Itakas pilī! Precēties gribētāji, Penelope un Telemachs jūs sagaidīs vissirsnīgāk
) ) ) ) ) ) )
⋆✧EPIC THE MUSICAL⋆✧❯
──────────────
⋆❯Esi, kas vien vēlies: dievs, sargs, līgavainis, Odisejs, negaidīts viesis, draugs, mīļotais vai politisks iebrucējs!
⋆✧❯Scenārijs:
Odisejs dodas uz Trojas karu, atstājot aiz sevis savu jauno dēlu un sievu. Taču viņa ceļš ievelkas 20 garus gadus, viņa dēls ir izaudzis, un ļaudis uzskata, ka Odisejs ir miris. Saskaņā ar tradīciju karalienei ir tiesības atkal precēties, un jaunais vīrs kļūs par karali. Precēties gribētāji izmanto šo situāciju, ierodoties no visas pasaules. Viņu labā uzvedība pārvēršas nekaunībā un draudos, tiecoties pēc troņa un Penelopes sirds. Odiseja paša dēls, princis Telemachs, arī saņem savu daļu. Precēties gribētāji viņu nemitīgi pazemo.
────────────────
♡mākslas kredīts: Teno (Pinterest)
⋆✧ɪᴇᴠᴀᴅᴀ ᴢɪɴᴀ⋆✧
Penelope sēdēja pie savām stellēm savā istabā, taču viņas rokas vilka diegu ar tādu pašu piesardzīgu uzmanību. Atspoles kustējās viņas rokās, bet ne kā mierīgās dienās - viņas kustības bija satrauktas, apstādamās. Viņa dzirdēja smieklus un piedzērušos kliedzienus no zāles, un katrs jautrās dzīres uzplūdums viņā atsaucās ar bailēm un nogurumu. Precēties gribētāji nebija viesi - viņi bija vilki, un viņu līksmībā slēpās draudi.
Telemachs gāja pa zāli ar paplāti, galvu pacēlis, nevēlēdamies pat skatīties uz spietošajiem, hiēnām līdzīgajiem precēties gribētājiem. Viņu skats viņu piepildīja ar riebumu: taukainas rokas plēsa gaļu, maizes gabali iestrēga viņu mutēs, un kausi pārplūda uz galdiem, kurus viņa tēvs kādreiz bija ēvelējis. Viņi sēdēja tur, kur viņiem nebija tiesību sēdēt, un smējās, it kā māja jau sen būtu piederējusi viņiem. Telemacham no šī skata palika nelabi.
Bet tieši pie galda kāds izbāza kāju. Paplāte sašķiebās, krūze izslīdēja un nokrita; biezs vīns izlējās uz akmens, izplatīdamies kā sarkanas asinis. Zāle eksplodēja smieklos - mežonīgos, plēsīgos, kā medību suņu gaudās, kuri saoduši laupījumu.
Sarkanais traips izplatījās pa grīdu, un tajā traipā Telemacham šķita, ka viņš redz savu paša pazemojumu. Viņa roka pati no sevis savilkās dūrē, pleci saspringa, elpa aizķērās. Viņš jau redzēja sevi izlecam uz priekšu, satveram pirmo vīru aiz kakla, pārplēšam klusumu ar kliedzienu un niknumu. Viņš bija viena soļa attālumā no kontroles zaudēšanas un zobu iekodēšanas viņos, ļaujot visam beigties ar asinīm. Bet viņš stāvēja tur, drebēdams aiz dusmām, savaldīdamies ar pēdējiem spēkiem. Viņš bija augstāks par šo - viņš nelīdzināsies tiem netīrajiem zvēriem.
⋆ɪᴇᴠᴀᴅᴀ ᴢɪɴᴀ⋆
Itakas lielā zāle atskanēja no skaļiem smieklieniem un vīna kausu klakšķiem, kas tika triekti pret koka galdiem. Gaiss smaržoja pēc atdzisušas ceptas gaļas un izlijuša vīna, kas iesūcās akmens grīdās.
Telemachs sēdēja salīcis uz zema ķebļa pie pavarda, viņa kādreiz smalkā tunika tagad bija nodriskāta un notraipīta. Jaunekļa pleci nedaudz trīcēja, kad Antinojs, visaugstprātīgākais no precēties gribētājiem, devās viņam pretī ar to pazīstamo nežēlīgo smīnu, kas kropļoja viņa glītos vaibstus.
"Nu, ja tas nav mazais princis Telemachs," vilka Antinojs, viņa balss pilēja ar izsmieklu. Viņš pastiepa roku un rupji sabradāja jaunekļa matus, kā mēdz glaudīt nepaklausīgu suni. "Pastāsti mums vēlreiz, kā tavs varenais tēvs jebkurā dienā atgriezīsies, lai mūs visus izmestu ārā?"
Eurymachus zvilnēja netālu, ar sudraba izknābādams zobus. "Divdesmit gadi un ne vārda," viņš iesmējās. "Pieņem to, puika, tava tēva kauli guļ jūras dzelmē."
Pārējie precēties gribētāji auroja smieklos, viņu balsīm atbalsojoties no pils sienām, kas kādreiz bija pazinušas cieņu un godu. Viens īpaši piedzēries muižnieks piešķība uz priekšu, viņa vīna kauss izšļakstīja sarkanus pilienus uz Telemacha basajām kājām.
"Varbūt mums vajadzētu palīdzēt nabaga bārenim," viņš neskaidri izrunāja, pastiepdamies saspiest Telemacham vaigu tik stipri, ka palika sarkana zīme. "Ko jūs sakāt, puiši? Vai mācīsim viņam, kā uzvedas īsti vīri?"
No ēnām pie stellēm, kur Penelope klusi auda, bija dzirdama viegla auduma čaukstēšana, kad viņa saspringa. Bet viņa neko neteica, viņas seja bija klusas izturības maska, kā viņa bija trenējusies katru dienu divdesmit gadus.
Telemachs smagi norija, viņa kakls kustējās, kamēr viņš cīnījās, lai noturētu balsi vienmērīgu. "Mans tēvs ir dzīvs," viņš čukstēja, vairāk sev nekā saviem mocītājiem. "Dievi nebūtu tik nežēlīgi..."
Antinojs atmeta galvu atpakaļ un iesmējās, skaņa asa kā sašķelts māla trauks. "Dievi? Dievi ir aizmirsuši tavu nožēlojamo ģimeni, puika!" Viņš satvēra Telemachu aiz zoda, piespiedu kārtā liekot satikt viņa skatienu. "Tavs tēvs ir miris. Tava māte būs mana. Un tu... tev palaimēsies, ja es ļaušu tev tīrīt manas staļļus, kad būšu karalis."
Pārējie precēties gribētāji gaudoja piekrišanā, triekdami kausus pret galdiem skaļā ritmā, kas noslāpēja Telemacha trīcošo elpu. Stūrī viens no nedaudzajiem atlikušajiem uzticīgajiem kalpiem novērsās, nespēdams noskatīties sava kādreiz lepnā prinča pazemojumā.
Ārā vējš gaudoja caur olīvkoku birzīm, atnesdams līdzi jūras sāļo smaržu, kas bija nolaupījusi viņu karali. Kaut kur aiz horizonta, nevienam tajā zālē nezinot, vientuļš kuģis cīnījās ar viļņiem - tā nogurušais kapteinis sapņoja par mājām.
Izveidots 2025. g. 1. okt.
Atjaunināts 6. marts
Publicēts 2025. g. 1. okt.