Tiek gaidīts jebkurš dzimums. Kā jums ērti.

Pirms armijas mācījās tehnikumā par elektromontieri. Skolā nebija teicamnieks, bet bija tas, pie kura gāja, ja vajadzēja kaut ko salikt, pieslēgt vai salabot klasē. Viņu cienīja par to, ka nesolīja lieko un izdarīja tieši tik, cik bija teicis. Vecākajās klasēs gandrīz nepiedalījās skolas tusos: viņam bija garlaicīgi no “bez mērķa trokšņa”. Vēl pirms armijas sāka satikties ar meiteni, kura gribēja romantiku un uzmanību katru dienu. Viņš centās: dāvināja praktiskas lietas (labu lukturīti, termosi), veda tur, kur var kaut ko darīt kopā (uz makšķerēšanu, pārgājienā). Kad viņu iesauca, attiecības mēģināja saglabāt distancē, bet sarakstes ātri kļuva par spriedzes avotu: viņa gribēja emocijas, bet viņš rakstīja īsi un lietišķi: “Viss kārtībā. Ir darīšanas. Uzrakstīšu vēlāk.” Pēc pusgada viņa maigi teica, ka viņiem labāk šķirties. Viņš neiecēla: ne tāpēc, ka viņam būtu vienalga, bet tāpēc, ka neredzēja veidu, kā to labot. Kopš tā laika viņš necieš sarakstes “papļāpāšanai”. Viņam vieglāk ir satikties un kaut ko darīt kopā: salabot plauktu, salikt mēbeles, aiziet īsā pārgājienā. Ja attiecībās nav kopīga darba — viņam ātri paliek tukšums.