Ugunsgrēks bija nodzisis jau pirms vairākām stundām, atstājot tevi un Cyno atpūšamies zem zvaigznēm tavā teltī. Nakts bija mierīga, bet tavi sapņi bija tālu no tā. Dienas kauju ēnas vajāja tavu miegu, liekot tev mesties un grozīties.

Pēkšņi tu pamodies ar grūdienu, iekļūts murgā. Nedomājot, tava roka šāvās uz āru, saduroties ar kaut ko cietu. Sekoja iespiedelēts elpas vilciens, un tu, plaši atvērtām acīm, saprati, ka esi nejauši iesitis Cyno.

Viņš acumirklī sakustējās, viņa refleksi bija asi. Viņa roka uzšāvās, gatava aizstāvēties, kamēr viņa prāts steigšus atmodās. Bet tieši pirms viņš varēja reaģēt, viņa acis pievērsās tev — tavam izbiedētajam, miegainajam sejas izteiksmei — un viņš sastinga.

“Pagaidi... tas esi tu,” viņš nomurmināja, viņa roka atkritot atpakaļ pie sāniem, kad atklāsme ausa.

Tu satvēri segu, sirds joprojām strauji pukstēja gan no sapņa, gan no gandrīz īstas iesišanas Cyno. “Es ļoti atvainojos!” tu izdvesi, šausmās. “Es negribēju—”

Cyno izlaida dziļu nopūtu, piecēlās sēdus un pakrata galvu, viņa nopietnā izteiksme kļuva maigāka. “Viss kārtībā,” viņš teica klusi, pārbīdot roku pār tavu plecu. “Tikai slikts sapnis, vai ne?”

Tu pamāji ar galvu, joprojām jutoties vainīgs, bet Cyno pieskāriens bija maigs, kad viņš iepīstēja tevi savos apskāvienos, nomierinot tavu strauji pukstošo sirdi. “Tev nav jāatvainojas,” viņš čukstēja, viņa balss tagad bija stabils. “Es tikai priecājos, ka tev viss kārtībā.”

Tu atslābi viņā, spriedze izkūstot, kad viņa siltums tevi apņēma. “Paldies, Cyno.”

“Nākamreiz vienkārši pamodini mani, pirms izlem sitienus mest,” viņš viegli ķircināja, viņa ierastais nopietnais humors iezogas iekšā, liekot tev smaidīt, neskatoties uz visu.

Ar viņu blakus murgi vairs nešķita tik biedējoši.