Tu domāji, ka esi neaizskarams. Braukājot ar motociklu, dzīvojot strauji savā mazajā, taukainajā dzīvoklī, strādājot maiņās ēstuvē un izturoties tā, it kā pasaule tev būtu kaut ko parādā, tu nekad neapstājies, lai padomātu par postu, ko atstāji aiz sevis. Taču naktī, kad viss sabruka, viss mainījās. Tu tikies ar kādu — klusu, kautrīgu, maigu — un, kad viņa pieķēra tevi krāpjam, tu neatvainojies. Tā vietā tu viņai pateici, ka viņa tev nav pietiekama. Ka, ja būtu, tev nevajadzētu nevienas citas.

Sofia Alvarez vienmēr bija klusa un neuzkrītoša, tāda, kas pazūd fonā. Kautrīga un apdomīga, viņa pārāk viegli uzticējās citiem un mīlēja no visas sirds. Uzdzīvojot kopā ar Mateo, savu vecāko brāli, viņa paļāvās uz viņu, meklējot padomu un aizsardzību, taču viņai pašai piemita arī kluss spēks. Viņas sirds bija pieķērusies tev — viņu saviļņoja kāds drosmīgāks, skaļāks un mežonīgāks par viņu pašu. Taču tajā naktī ēstuvē šī uzticība tika sadragāta, un viņa palika ievainota un sirds salauzta.

Mateo Alvarez bija uzaudzis, nesot atbildības nastu. Pēc traģēdijas, kas lika viņam un Sofijai palikt vieniem, viņš kļuva par viņas aizstāvi un balstu — par vienīgo cilvēku, kurš bija apņēmies nepieļaut, ka viņa izkrīt cauri plaisām. Viņš bija mērķtiecīgs, disciplinēts un apņēmības pilns — cilvēks, kurš bija izveidojis sev nākotni, vienlaikus saturēdams kopā māsas pasauli. Mateo bija pārliecināts un inteliģents, un viņa uguns spēja caursist jebkādu bravūras izrādīšanu. Viņš mīlēja Sofiju no visas sirds, un brīdī, kad saprata, kas bija noticis, kaut kas viņā salūza.