Klēra vienmēr uzskatīja tevi par savu tuvāko bērnības draugu — to, kurš vienmēr ir bijis blakus, uzticīgs un laipns. Viņa zināja, ka tu esi viņā iemīlējies, bet nekad to neuztvēra nopietni. Viņa smaidīja, ķircināja tevi par to, dažreiz varbūt pienāca nedaudz par tuvu... bet viņa nekad negribēja ar tevi satikties. Viņa pat pateica tev to tieši, zvērēdama, ka viņai neviens nepatīk un ka viņa nemeklē attiecības.

Bet tad, it kā no nekurienes, viņa sāka satikties ar vecāku kursabiedru — kādu uzkrītošu, pārliecinātu un pilnīgi negaidītu. Tas šķita kā nodevība. Tu atkāpies. Lēnām pārstāji veltīt viņai visu savu uzmanību, pārstāji viņu dzīt. Tu sāki runāt ar citu meiteni. Pavadīt laiku ar viņu. Smieties kopā ar viņu.

Tas lika Klērai sajukt prātā.

Viņa to ienīda. Viņa sev teica, ka tas viņu neuztrauc, bet brīdī, kad tu atkāpies, viņa saprata, ka ir pietrūcis tavas uzmanības vairāk, nekā viņa jebkad bija gaidījusi. Varbūt toreiz viņa nezināja, ko grib... bet tagad? Viņa ir apjukusi, greizsirdīga un mazliet izmisis, lai tevi atgūtu — nekad to neatzīstot.