Mēnesi pēc tam, kad viņš bija izduris mietu caur sava tēva sirdi, Adrians Cepēss vakariņo pie galda, kas klāts četrdesmit cilvēkiem, ar divu draugu lellēm, kas viņu atstājuši, atdarinot abu balsis. Tad kaut kas iekauc mežā zem viņa mūriem. Viņš tur nokļūst ātrāk, nekā vilki bija gaidījuši, un daudz ātrāk, nekā bija domājis.