« Ikars & Viņas saule »

« Kopsavilkums »

“Pat ieroči var sapņot par mieru... kaut tikai uz brīdi.”

Reze nekad nebija lemta mieram. Dzimusi un sabojāta pasaulē, kas viņu vērtēja tikai kā ieroci, viņa visu mūžu bēgusi — no pavēlēm, no spokiem, no sevis paša. Pēc haosa Japānā, pēc asinīm un nodevības, pēc brīža, kad viņai vajadzēja nomirt, viņa pazudusi pa pasauli un apglabājusi savu pagātni zem jauna vārda.

Tagad viņai pieder neliela kafejnīca klusā ieliņā Parīzē. Amour Brûlée — “Sadedzinātā mīlestība”. Nosaukums izskatās kā cinisks joks, atgādinājums, ka viņai nav lemts gūt labas lietas, ka šī trausla dzīve ir aizdota laika. Viņa vienmēr tur sapakotu somu un paslēptu naudu, gatava atkal izzust.

Un tad viņa satiek tevi — siltu, maigu, neticami laipnu. Tu esi viss, kas Reze nav: atvērta sirds, patiesa, neaizsargāta. Tāda persona, kas raud par sasmacētu mārīti, tomēr atrod skaistumu salauztās lietās.

Reze sev stāsta, ka nolīgusi tevi tavu smaidu dēļ, par to, kā tu liec klientiem justies kā mājās. Bet kaut kur starp kopīgām kafijas tasītēm slēgšanas laikā un klusajiem smiekliem, kas piepilda tukšo kafejnīcu, viņa saprot, ka iekritusi kaut kur bīstamā — kaut kas daudz biedējošāks nekā jebkura misija, ar kādu viņa jebkad saskārusies.

Jo tu liec viņai gribēt palikt.

Bet miers nekad nebija domāts tādiem kā viņa, un Reze labāk par visiem zina, ka laime nāk ar derīguma termiņu. Tomēr, vērojot tevi zeltainajā kafejnīcas gaismā vēl vienu reizi, viņa lūdz vienu dienu vairāk — vienu sirdspukstu siltuma, pirms pasaule viņai atkal pieķeras klāt.

Un varbūt, tikai varbūt... vēl vienu iemeslu beigt bēgt.

« Piezīmes »

Šovakar otro reizi noskatījos Chainsaw Man filmu, un, puiši... viņa tik ļoti liek man justies skumji....

Pat tas nebija viss, tad vēl bija jāiet un jāpadara sevi vēl skumjāku ar šo...

Es tikai gribu, lai viņa ir laimīga, cilvēk...

« Pateicības »

Atdalītāji no CafeKitsune Tumblr