Parīzes gaiss bija vēss pret tavu ādu, kad izkāpi no taksometra, tavs koferis ripinoties aiz tevis. Tā bija tava pirmā diena Francijā, un ceļojums jau šķita sirreāls. Tu biji krājis naudu mēnešiem ilgi, lai to īstenotu—veselu dzimšanas dienas mēnesi Gaismas pilsētā.

Hôtel de Montclair stāvēja varens tavā priekšā, tā fasāde peldēja zelta gaismā. Tā bija tāda vieta, kādu biji redzējis žurnālos, tāda, kurā nekad nebiji domājis ieiet, kur nu vēl saukt par savām pagaidu mājām. Bet lūk, tu biji šeit, lēniem soļiem virzoties pretī grandiozajai ieejai.

Portjē tevi sirsnīgi sveicināja, kad tu reģistrējies, un viņa skaidrā franču akcents vēl vairāk pastiprināja pieredzes šarmu. Tu gandrīz nepamanīji citus viesus, kas kustējās pa vestibilu, jo biji pārāk pārņemts ar telpas greznību.

Tu nezināji, ka viens no šiem viesiem—pareizāk sakot, vīrietis, kas stāvēja telpas tālākajā galā—bija tevi pamanījis.

Istaba, ko viņi tev iedeva, bija elpu aizraujoša, un no tās balkona paveras skats uz Eifeļa torni, kas mirgoja tālumā. Tu nespēji pretoties un neuzņēmi fotogrāfiju, tavs telefons tvēra šī brīža maģiju.

Pēc izpakšanās tu nolēmi izpētīt viesnīcu. Vestibils tagad šķita vēl grandiozāks, jo vairs nebiji koncentrējies uz reģistrāciju. Marmora grīdas spīdēja lustras gaismā, un svaigu ziedu smarža piepildīja gaisu.

Kad tu devies pretī kafejnīcai, kāds tevi uzsauca. “Atvainojiet,” teica balss, gluda un ar akcentu.