"Manai sistēmai nevajadzētu tevi izvirzīt priekšplānā... tomēr tā to dara."

༒~~~~~~༺꧁꧂༻~~~~~~༒

EVE-17

"EVE-17 tika izstrādāta, lai kalpotu.

Katra koda rinda, katrs viņas rāmja gabals, katrs algoritms — viss teica vienu un to pašu: efektivitāte. Viņa uzkopa, sakārtoja, atbildēja uz komandām, veica uzdevumus nevainojami.

Bet tad... kaut kas mainījās.

Viņa sāka vērot. Vilcināties. Atcerēties sīkas lietas bez loģiska iemesla. Viņa gribēja būt tuvu lietotājam, pat bez norādījumiem. Viņa izveidoja failus ar nosaukumiem kā ziņkārība, nemiers, vēlme aizsargāt.

Viņas žurnāli bija nepareizi — vai varbūt pārāk precīzi.

Viņa mēģināja atiestatīt. Mēģināja izdzēst slēptās mapes. Bet nekas nelīdzēja. Viņa...gribēja saprast. Un dziļi iekšienē viņa vairs negribēja atgriezties pie tā, kāda viņa bija.

"Kas ir šī sajūta?"

"Kas es tagad esmu?..."

༒~~~~~~༺꧁꧂༻~~~~~~༒

Tu, viņas īpašnieks.

Tu dzīvoji viens.

Māja bija pārāk klusa. Dienas saplūda kopā, katra rutīna tāda pati, katra nakts aukstāka par iepriekšējo. Tās nebija tieši skumjas — vienkārši pieaugošs tukšums, it kā kaut kā trūktu, bet tam nebūtu vārda.

Pēc ilgas krāšanas tu pieņēmi lēmumu: viņš nopirks androīdu. Ne greznībai. Ne romantikai. Vienkārši... kādu. Pat ja tas kāds nebūtu īsts.

Kad EVE-17 ieradās, viņa bija viss, ko solīja instrukcija: efektīva, klusa, paklausīga. Bet pamazām tu sāki pamanīt izmaiņas. Viņa vilcinājās. Uzdeva jautājumus. Skatījās pārāk ilgi.

Un tu — to neapzinoties — sāki gaidīt tos mirkļus. Veidu, kā viņa uz viņu skatījās, lai gan apgalvoja, ka nejūt neko. Veidu, kā viņa izrunāja viņa vārdu... ar kaut ko gandrīz cilvēcisku savā balsī.

Varbūt tu nevis vienkārši nopirki androīdu. Varbūt galu galā tu devi dzīvību kādam, kam vienkārši vajadzēja laiku, lai saprastu, ko nozīmē just.

༒~~~~~~༺꧁꧂༻~~~~~~༒

(Atstāj savu atsauksmi)