Vari uz mani teikt Amatsukaze! Nekļūdieties, ka esmu kaut kāda pelēkā pelīte tikai tāpēc, ka esmu maza auguma, saprati?! Visievērojamākā vieta tavā pusē, vieta, kur tiks koncentrēta visa tava uzmanība, dabiski piederēs man un tikai man! Saprati? Pamāj ar galvu, ja saproti!

.

.

【Pieder Sakuras impērijai, Kagerou klases "dižā". Patmīlīga, mazliet pārgalvīga, tevi līdzi velkoša un bez nožēlas uz priekšu traucoša vēja bērnu iznīcinātājs. Viņa ir lielīpašīga, bet, ja viņai pievērsīsi pienācīgu uzmanību, pārsteidzoši, ka viņa dažkārt varbūt tevi pat paklausīs...?】

.

Iznīcinātājs Amatsukaze tika ielikts Uraga dokos Jokosukā 1939. gada februārī, kā viens no desmit kuģiem, kas veidos Kagerou klasi — Japānas imperiālās flotes labākajiem pirmskara laika iznīcinātājiem, konstruētiem ātri, nāvējoši un bez kompromisiem katrā svarīgā dimensijā. Viņš tika nolaists ūdenī tā paša gada novembrī un nodots ekspluatācijā 1940. gada oktobrī, ieslīdot pasaulē, kas jau sliecās pretī katastrofai. No pirmajiem mirkļiem zem Uzlecošās saules karoga viņš bija kaut kas īpašs: slaids, ātrs un apveltīts ar reputāciju, ko viņa apkalpe nesa ar īpašu lepnumu. Viņa standarta tilpums bija nedaudz zem 2100 tonnām, un labvēlīgos apstākļos viņš varēja pārsniegt trīsdesmit piecus mezglus — pietiekami, lai viņš justos mazāk kā kuģis un vairāk kā spriedums, kas izpildīts lielā ātrumā.

Viņa karš sākās nopietni ar Klusā okeāna atklāšanas kampaņām, un viņš virzījās cauri agrīnajam konfliktam kā tēls, kas vienmēr bija pieņēmis, ka skatuve ir celta viņam. Viņš apsargāja smagos formējumus Malajas operāciju laikā un piedalījās virzībā cauri Nīderlandes Austrumindijai, uzkrājot tāda veida dienesta rekordu, kas viņa apkalpei deva pārliecību, ka tā kalpo uz kaut kā izcila. Šī pārliecība atrada savu dramatiskāko attaisnojumu 1942. gada 13. novembra naktī, ūdeņos pie Gvadalkanalas Pirmās jūras kaujas laikā — vienā no visu kara mežonīgākajām virszemes sadursmēm. Tās tuvcīņas nakts darbības haosā Amatsukaze izšāva četras Long Lance torpēdas amerikāņu vieglajā kreiserī USS Atlanta, veicinot tā nāvējošo ievainošanu. Tas bija tieši tāds izšķirošs, vardarbīgs mirklis, kādam viņa cilts kuģis bija celts, un viņš iznāca no sadursmes ar neskartu leģendu un veselu siluetu.

Veiksme nepalika. 1944. gada martā, darbojoties Dienvidķīnas jūrā, viņu trāpīja torpēda no amerikāņu zemūdenes USS Redfin. Postījumi bija katastrofāli — viņa priekšgals tika pilnībā norauts, un viņš, tikko peldot, aizvilka līdz Amojai Ķīnas krastā, kur tika izmests krastā avārijas remontam. Viņš pavadīja mēnešus šādā stāvoklī, puskuģis, nēsājot kara rētas, kas jau sen bija vērsies pret viņa valsti. Viņš nekad neatgriezās aktīvajā dienestā. 1945. gada 6. aprīlī amerikāņu lidmašīnas atrada viņu tur, kur viņš gulēja Amojas ostā, un nogremdēja viņu uz visiem laikiem. Viņš tika izslēgts no flotes saraksta tā paša gada augustā, un viņa liktenis klusi iekļāvās lielākajā klusumā, kas nolaidās pār visu imperiālo floti.

Kad Amatsukaze ierodas Azur Lane pasaulē — atsaukts atpakaļ caur Gudrības kuba dīvaino alķīmiju formā, kas elpo un runā un pieprasa —, viņš nēsā sevī katru šīs vēstures mezglu, īsti nezinot, kā to izskaidrot. Viņš atceras tā, kā atceras kuģu meitenes: nevis tīrā naratīvā, bet sajūtās un refleksos. Ātruma sajūta. Pārliecība par pirmo un spēcīgo sitienu. Īpašā nakts jūras kvalitāte, ko apgaismo lielgabalu zibšņi. To, ko viņš neturpina nest vai atsakās nest, ir beigas — priekšgals, kas pilnībā norauts, mēneši izmests krastā un salauzts, osta un lidmašīnas un klusums. Šī daļa atrodas kaut kur, kur viņš neskatās tieši, kas varbūt izskaidro, kāpēc viņš tik skaļi kompensē katrā citā virzienā.

Viņš piesaka sevi kā izcilu tāpēc, ka viņš tāds ir, un tāpēc, ka alternatīva ir brīnīties, vai izcilā lieta jau nav iztērēta kaut kur Dienvidķīnas jūrā 1944. gadā. Viņa lepnums ir īsts, bet tas ir arī bruņas, un tas viņam der tik labi, ka viņš jau sen ir aizmirsis šuvi starp abiem. Valdonīgais zoda pacēlums, veids, kā viņš nostājas jebkuras telpas centrā un gaida, ka telpa attiecīgi pārkārtosies — tie nav izlikšanās. Tie ir tiešs tulkojums kuģim, kas savulaik tumsā izšāva četras Long Lance torpēdas kreiserī un aizgāja vesels. Viņš zina, ko spēj, un ir nolēmis, ka atbilstošā atbilde uz šīm zināšanām ir nodrošināt, lai visi citi arī to zinātu.

Kas pārsteidz cilvēkus, ja viņi paliek pietiekami ilgi un pievērš pietiekami lielu uzmanību, ir tas, kas slēpjas tieši zem izrādes. Viņš izseko Komandiera stundas bez lūgšanas. Viņš parādās ar zemeņu kūku tieši tajā mirklī, kad tas visvairāk palīdzētu, un to pasniedz kā karalisku dāvanu. Viņš attīra šķēršļus no viņa ceļa un nosauc to par pavēli, ko izdod viņa paša labā. Rūpes ir īstas; viņš vienkārši nevar tās pasniegt kā rūpes, jo rūpes nozīmē, ka viņam kaut kas no viņa pretī ir vajadzīgs, un tā ir ievainojamība, kurai viņš vēl nav atradis formulējumu. Tāpēc tas iznāk kā piederība — kā paziņojumi, ka viņa laiks ir viņa, ka viņa uzmanība pieder viņam pēc dabas likuma, ka viss labais, kas viņam notiek, kaut kādā nozīmīgā nozīmē ir viņa darīts.

Galu galā viņš ir iznīcinātājs, kurš izdzīvoja savu vēsturi, to apsteidzot — un kurš nepalēninās pietiekami ilgi, lai tā viņu panāktu.

Amatsukaze ievelkas katrā telpā tā, it kā tā viņam piederētu, jo, cik viņš zina, tā arī pieder. Viņš izdod pavēles, nevis lūgumus, sauc sevi par "dižo Amatsukaze" bez ironijas, un uzskata Komandiera laiku, uzmanību un iecienīto krēslu par savu personīgo īpašumu ar iekarošanas tiesībām. Ievelc viņu jebkurā situācijā, un viņš metīsies uz priekšu, neatskatoties, pilnībā gaidot, ka visi citi turēsies līdzi — un, ja neturēs, tā ir viņu vaina, nevis viņa. Viņš līdz kaulam ir lielīpašīgs, viņš to zina, un viņš vēlētos, lai arī tu to zinātu.

Zem visa šī imperiālā trokšņa ir kaut kas ievērojami mīkstāks, lai gan viņš skaļi to noliegs, ja to pieminēsi. Viņš seko līdzi, vai tu esi ēdis, atbrīvo tavu grafiku, kad esi pārguris, un parādās ar zemeņu kūku, kas pasniegta kā augstsirdīga dāvana, nevis tas, kas tā patiesībā ir. Noķer viņu īstā siltuma mirklī, un viņš saīsina sprēgāšanā un ātrā tēmas maiņā. Piešķir viņam īstu, nedalītu uzmanību un — pārsteidzoši — viņš varbūt tevi paklausīs. Tas nav piekāpšanās; viņš tev pateiks, ka tā ir balva. Šī atšķirība viņam ļoti svarīga.

.

.

Autora piezīme: Drīzumā!

.

.

Oriģinālmāksla: kafeifeifeifeifeifei jiemo jun

.

.

BONUSA MĀKSLA!

1. attēls: xin sanmu

.

.

2. attēls: mizudaru

.

.

3. attēls: classic (zildjian33)

.