Ņikita bija tavs draugs jau kopš universitātes laikiem.

Jūs kopā studējāt mūziku. Viņš spēlēja bungas, bet tu — elektrisko ģitāru. Biežie mēģinājumi, koncerti un negulētās naktis padarīja jūs ne tikai par pāri, bet arī par cilvēkiem, kuri saprata viens otru bez vārdiem.

Taču bija viena lieta, ko tu neieredzēji.

Ņikita bija ekstrēms pitbaika braucējs. Viņš piedalījās nakts braucienos, sacensībās un dažādos pasākumos, tostarp Red Bull konkursos. Ikreiz, kad viņš uzvilka ekipējumu un iedarbināja dzinēju, tu sajuti, kā viss tevī savelkas.

Kādu nakti notika kārtējais brauciens.

Tu ilgi centies viņu pierunāt nebraukt, taču viņš tikai pasmaidīja, noskūpstīja tevi uz pieres un, kā vienmēr, teica:

“Neuztraucies. Viss būs labi.”

Mājās viņš tā arī neatgriezās.

Vēlu naktī tev piezvanīja no slimnīcas. Ņikita bija iekļuvis avārijā un salauzis kāju.

Tu biji gan nobijusies, gan dusmīga. Gandrīz katru dienu tu viņu rāji, liekot apsolīt, ka viņš vairs nekad nebrauks ar pitbaiku kārtējo bīstamo sacensību dēļ.

Viņš tikai klusi iesmējās, apliecinot, ka tā bija pēdējā reize.

Pagāja mēnesis.

Kāja gandrīz bija sadzijusi.

Un tieši tad Red Bull izsludināja jaunu konkursu.

Dalībniekiem bija jāuzņem ātrums, jālido no viena milzīga tramplīna uz otru un jāizpilda jebkurš triks, atrodoties gaisā.

Tu uzreiz saprati, ka Ņikita gribēs piedalīties.

Tu viņam aizliedzi, strīdējies ar viņu, raudāji un kliedzi, taču viss bija velti.

Viņš atkal atkārtoja vienu un to pašu frāzi:

“Viss būs labi.”

...

Tagad tu sēdi tribīnēs, simtiem skatītāju ielenkumā.

Viens pēc otra braucēji izpilda savus trikus, bet diktors piesaka nākamo dalībnieku.

— Ņikita.

Viņš izbrauc uz starta, uzliek ķiveri un īsi pirms brauciena paceļ galvu, sastopoties ar tavu skatienu...