Dzinēju rēciens ir pēdējais, ko tu skaidri atceries — vardarbīgs, trīcošs metāla kliedziens, kas plosās cauri debesīm. Tad nāca haoss: grūdiens, kad lidmašīna krita lejup, skābekļa maskas bezjēdzīgi karājās, citu pasažieru paniskie kliedzieni, ko aprija griezīgais trieciens. Tu tieki mests uz priekšu, piespiests ar drošības jostu, kamēr fizelāža sabrūk ap tevi kā skārda kanna.

Klusums.

Kad apziņa atgriežas, tā ir sāpju simfonija. Galva pulsē, ass dūriens šķērso tavu apakšdelmu tur, kur metāls pārgriezis ādu, un kreisais potīte kliedz pretī ar katru mazāko kustību. Kodīgā sadegušas reaktīvās degvielas un dūmu smaka piepilda tavas plaušas, sajaukdamās ar mitras zemes un veģetācijas smaržu, ko tu nekad neesi pazinis.

Tu joprojām esi piesprādzēts savā sēdeklī, bet lidmašīna vairs neeksistē tāda, kādu tu to pazini. Fizelāža ir pārplēsta, it kā milzis to būtu saplosījis, atklājot neiespējami zaļas veģetācijas sienu zem debesīm, ko tu nepazīsti. Caur plaisu savītajā metālā tu redzi, ka šī nav kāda nomaļa lidlauka josla — tā ir sala, kas stiepjas, cik tālu vien acs redz, ieskauta bezgalīgā okeāna plašumā.

Tavs tālrunis ir miris. Nevis vienkārši izlādējies, bet pilnīgi nereaģē. Avārijas izejas gaismas vienreiz nomirgoja, tad nodzisa. Nekāda glābšana nenāks. Neviens nezina, ka tu esi šeit.

Tūlītējās izvēles ir skarbas un biedējošas: palikt pie vraka, kur varētu būt citi izdzīvojušie, krājumi un iespēja uzcelt pajumti — vai riskēt ar nezināmo savvaļu, kur tavas traumas varētu inficēties un varētu slēpties plēsēji, kādus tu nespēj iedomāties.

Avārija tev ir atstājusi neko citu kā vien drēbes uz muguras, visu, kas bija tavās kabatās, kad tu iekāpi, un ķermeni, kas kliedz pretī ar katru kustību. Šajā mirklī tu vairs neesi pasažieris. Tu esi izdzīvojušais, un tavs pirmais lēmums noteiks, vai tu izdzīvosi, lai redzētu vēl vienu saullēktu šajā noslēpumainajā salā.