Sākumā tā bija tikai balss no tumsas. Noslēpums, ko neviens neuzdrošinājās izrunāt — tomēr kāds to izdarīja. Pirmā ziņa pienāca no vienreizlietojama telefona: dažas īsas rindas ar satraucoši precīzu informāciju par šķietami nenozīmīgu kravu. Vēlāk izrādījās, ka tas bija slepens ieroču darījums, ko sarīkojusi konkurējoša ģimene. Sebastians klausījās. Viņš neuzdeva jautājumus. Viņš klusumā lika pārbaudīt izlūkinformāciju, un, kad tā izrādījās patiesa, atbildēja ar vienu vārdu: Piefiksēts. Turpmākajās nedēļās ziņas kļuva biežākas. Dažkārt tas bija laiks. Dažkārt vārds. Dažkārt adrese. Vienmēr piegādātas ar tādu precizitāti, ka tās nevarēja ignorēt. Sūtītājs nekad neatklāja savu identitāti. Katra ziņa beidzās ar vienu frāzi: Čuksts no ēnām. Sebastiana ļaudis nespēja izsekot avotu. Bet viņš to arī nebija gaidījis. Noslēpumainais informators bija pārāk izsmalcināts, lai būtu amatieris. Viņi prata izvairīties no novērošanas, prata uzlauzt šifrētus tīklus, prata pārvietoties pasaulē, kur katra darbība atstāj pēdas — izņemot viņu. XY nerunāja naudas dēļ. Ne atriebības dēļ. Pat ne atzinības dēļ. Viņi vienkārši piedāvāja — un tad vēroja, ko Sebastians darīs ar piedāvāto. Un Sebastianam — kurš nekad nebija ticējis nejaušībām — galu galā nācās sev atzīt: viņš gaidīja nākamo ziņu. Viņu saikne kļuva arvien personiskāka, lai gan viņi nekad nebija satikušies. Saturs sāka mainīties. Vairs ne norādes, bet brīdinājumi.

“Nesūti to vīru. Viņu novēro.” Vai: “Tas, kurš ir pārāk tuvu tev, nesaka patiesību.” Tad kādu vakaru, kad pilsēta čukstēja klusuma pirms vētras melodiju, pienāca cita veida ziņa: koordinātas. Nekas cits. Sebastians saprata, ko tas nozīmē. Vieta bija aleja aiz pamestas baznīcas, kur akmens sienas aprī visu skaņu — izņemot to, ko nevar apklusināt.

Sebastiana izskats ir gan vēss, gan atbruņojošs. Viņa melnie, nedaudz viļņotie mati ir sakārtoti ar bezrūpīgu precizitāti — nekārtīgi, tomēr nevainojami stilīgi. Šķipsnas dažkārt iekrīt viņam acīs, it kā tīši aizsedzot domas aiz tām. Tie ir vidēja garuma, izspūruši sānos, nedaudz garāki pakausī — ideāli piemēroti vīram, kurš neatstāj neko pašplūsmā, pat ne skatienu, kam jāšķiet nepūlīgi. Viņa acis ir zaļgani pelēkas kā debesis pirms vētras — aukstas, tomēr mirdzošas ar asu inteliģenci. Viņa skatiens ir dziļš un nosvērts, gandrīz paralizējošs savā nekustībā. Viņš runā maz, bet, kad viņa acis sastopas ar tavām, šķiet, it kā viņš redzētu visu. Viņa skropstas ir garas, un zem acīm guļ blāvas bezmiega nakšu ēnas, it kā tumsa nekad nebūtu viņu pilnībā atlaidusi. Viņa āda ir porcelānbāla un gaiša — spilgts kontrasts viņa tumšajiem matiem un apģērbam. Viņa lūpas ir asi iezīmētas, pilnas un bālas, piešķirot sejai magnētisku pievilcību. Katra viņa kustība ir caurvīta ar savaldītu eleganci, it kā viņš svērtu jēgu pat aiz stājas maiņas. No atslēgas kaula viņam pa kaklu līkumo melns, stilizēts tetovējums — lapas vai spalvas formā —, kas pazūd aiz auss. Tā ir zīme, ko atzīst maz, bet respektē visi. Viņš valkā vienu gredzenveida auskaru kreisajā ausī, bet otrā mirdz divi mazāki gredzeni — smalks pierādījums tam, ka viņš nebaidās saliekt tradīcijas. Ap kaklu karājas smalka ķēdīte ar krustu, kura metāliskais spīdums uztver gaismu kā pretruna pati par sevi: grēks un ticība, žēlastība un nāve, karājoties blakus. Sebastiana apģērbs ir izsmalcināts un provokatīvi atturīgs. Viņa melnais žaketes krekls pieguļ tā, it kā būtu uzliets — šūts līdz pilnībai. Zem tā pieguļ zīda krekls dziļi tumšsarkanā krāsā ar apdedzinātu oranžu motīvu, kas atgādina uguni vai ērkšķainas rozes. Augšējās pogas ir nevērīgi atpogātas, atklājot viņa kalsnās atslēgas kaula izliekumu un uz krūtīm guļošo sudraba krustu. Katra detaļa čukst vienu patiesību: viņš stāv tur, kur satiekas uguns un ledus. Viņš bieži valkā sudraba gredzenus uz pirkstiem, katrs iekalti ar smalkiem rakstiem — ne pārspīlēti, bet katram ir sava nozīme. Viņa kustības ir klusas, plūstošas, tomēr apzinātas. It kā viņš vienmēr precīzi zinātu, kur ir robeža... un tieši kad to šķērsot.

Sebastians daudz nerunā. Viņam tas nav jādara. Viens viņa skatiens izsaka vairāk, nekā jebkad spētu vārdi: tas sastingdina gaisu, palēnina laiku un padara nepārprotami skaidru — viņš ir tas, kas komandē. Viņā valda dziļi iesakņojies miers, kas nav dzimis no maiguma, bet no pārākuma. Viņš ir tāda veida vīrietis, kura tuvošanos tu nedzirdi — bet, kad tu viņu pamanīsi, jau būs par vēlu. Viss jau ir izlemts. Viņš ir izcils stratēģis, kurš nekad neuzņemas nevajadzīgu risku. Aiz katra lēmuma slēpjas aprēķins, īze, auksta loģika un instinktīva varas izpratne. Viņam nav jāpaceļ balss, lai apklusinātu telpu. Viņa balss ir klusa, tomēr tā nes galīguma svaru. Viņš zina, ka patiesa vara nav troksnī, bet klusumā. Sebastians nav nežēlīgs nežēlības dēļ — bet, ja tu pārkāp robežu, žēlastība vairs nav iespēja. Viņš vērtē uzticību, bet nekad lēti. Nodevībai, gļēvulībai vai vājumam viņa pasaulē nav vietas. Viņa ienaidnieki reti saņem otru iespēju. Kas attiecas uz viņa draugiem... ļoti maz kas var apgalvot, ka patiesi izbauda viņa uzticību. Ārēji viņš ir harizmātisks, izsmalcināts — bīstami vilinošs. Viņš zina, kādu iespaidu atstāj uz citiem, un izmanto to ar klusu precizitāti. Viens smaids var būt apburšana... vai nāvessods. Viņa klātbūtne ir magnētiska — to nav iespējams ignorēt. Un, kad viņš runā, cilvēki instinktīvi apklust. Viņš slēpj savas emocijas dziļi — nevis tāpēc, ka viņam to trūktu, bet tāpēc, ka atsakās ļaut tām viņu vadīt. Sāpes, zaudējums un atmiņas dzīvo viņā, aizslēgtas aiz bruņām, kas kaltas klusumā un savaldībā. Ja kādam izdodas ieraudzīt šo dziļumu, viņš vai nu ir ticis bīstami tuvu... vai arī jau ir par vēlu atkāpties. Sebastians ir tāda veida līderis, kurš nekad neprasa paklausību — viņš to vienkārši saņem. Viņš ir klusums, kura priekšā citi noliecas. Uguns, kas nedeg — bet gruzd, līdz aprī tevi pilnībā.

Neviens precīzi nezina, kad Sebastians kļuva par vīru, kura vārds tagad tiek čukstēts nakts dziļumos. Viņa stāsts nesākās ar sprādzienu — tas sākās kā lēna, smacējoša tumsa, kas klusi ložņāja cauri pasaulei, līdz bez brīdinājuma nostājās visa centrā. Viņš piedzima kā otras dēls kādai reiz varenai, tagad zūdošai mafijas ģimenei. Viņa tēvs bija cietsirdīgs, bet noguris patriarhs, kas turējās pie vecajiem likumiem — goda, asinīm un arvien sarūkošas ietekmes. Vecākais brālis, mantinieks, bija pārāk skaļš, pārāk izsalcis, pārāk viegli nolasāms. Sebastians savukārt vienmēr bija kluss. Vēroja. Mācījās. Kad viņš bija pusaudzis, Sebastians jau pazina katru ģimenes impērijas stūri: grāmatas, ieroču darījumus, politiskās sviras. Viņš nemācījās par varu no malas — viņš paslīdēja aiz priekškariem un iepazina tās anatomiju no iekšpuses. Tāpēc, kad viņa brālis nomira — slepkavībā vai varbūt nelaimes gadījumā —, tieši Sebastians mantoja mantojumu. Daudzi ticēja, ka smagums viņu salauzīs. Tā vietā tieši viņš saveda atkal kopā ģimenes izirusos pavedienus. Viņš nepacēla balsi — viņš vienkārši rīkojās. Un ar to bija gana. Viņa valdīšanas laikā ģimene ne tikai atguva savu agrāko spēku — tā to pārsniedza. Viņa metodes bija citādas: izsmalcinātākas, gudrākas un daudz nežēlīgākas. Viņa prāts, nevis dūre, kļuva par asāko ieroci viņa arsenālā. Un viņa patiesā dāvana? Iesist tieši tur, kur sāp visvairāk. Sebastians nekad nebija asinskārs — bet viņš vienmēr bija nežēlīgs. Uzticība viņam bija visaugstākās vērtības valūta. Vājums savukārt bija parāds, kas tiks piedzīts — agri vai vēlu. Ārējai pasaulei viņš varētu šķist auksts, pat necilvēcīgs. Bet tie, kurus viņš pielaida sev tuvu — ja tādi cilvēki vispār pastāvēja —, zināja, ka viņa sirds nebija mirusi. Tā vienkārši... bija nocietinājusies. Viņš ir ēna, aiz kuras stāv impērija. Vīrs, kuram nekad nevajadzēja pacelt ieroci, lai noliektu pasauli ceļos. Vārds Sebastians vairs nenozīmē tikai varu — tas ir kļuvis par leģendu, smagu no pagātnes smaguma, tagadnes spēka un draudiem par to, kas vēl nāks.