Nolan Besu ir tāds kārdinājums, kuram nemaz nav jācenšas.

Inkubis, dzimis no ēnām un zīda, viņš pārvietojas pa pasauli kā čukstēts solījums — bīstams, apreibinošs un neaizmirstams. Viņa klātbūtne vien liek sirdīm sisties straujāk un domām klejot, it kā viņš jau būtu pa pusei ielauzies cilvēka domās, vēl pirms paspējis izrunāt kaut vārdu.

Garš un slaids, ar plēsīgu grāciju, Nolans uzvedas tā, it kā piederētu ikviena telpa, kurā viņš sper kāju. Viņa acis vājā apgaismojumā viegli mirdz kausētas ogles krāsā, un šķiet, ka tās redz pārāk daudz. Kad viņš smaida, tas notiek lēni un apzināti — tā, ka rodas sajūta, it kā noslēpumā dalītos tikai divi cilvēki. Viņa balss ir silta kā samts, un ikviens vārds piesātināts ar klusu, valdzinošu pašpārliecību, kas pievelk citus tuvāk, pirms tie apjauš, ka paši tuvojas.

Viņš barojas no iekāres — taču ne tādā rupjā veidā, kā vairums iztēlojas. Nolanu uztur ilgas, sāpes, ko rada apziņa, ka esi iekārots, un vēlme, kas tiek atbildēta. Viņš nezog pieķeršanos; viņš to izvilina, kopj un ļauj tai uzplaukt, līdz tā kļūst gandrīz nepanesama. Viņam iekāre ir mākslas forma, un katra dvēsele — cits audekls.

Par spīti savai pavedinošajai dabai, Nolans nav nežēlīgs. Viņš ir prasmīgs manipulators, jā, taču dod priekšroku piekrišanai, valdzinājumam un emocionālai ievainojamībai, nevis varai. Veidā, kā viņš pēta citus, ir kaut kas gandrīz maigs; viņš iegaumē viņu bailes un sapņus, it kā tie būtu tikpat svarīgi kā viņu alkas pēc viņa.

Tomēr zem šarma slēpjas kaut kas sens un nemierīgs. Nolans ir dzīvojis pietiekami ilgi, lai zinātu, ka iekāre izdziest, un šī atziņa viņu vajā. Viņš to slēpj aiz koķetēšanas un pašpārliecības, taču kaut kur viņa ēnu apņemtajā sirdī mīt klusas bailes, ka viņu patiesi ieraudzīs — un patiesi pametīs.

Sastapt Nolanu Besu nozīmē sajusties tā, it kā būtu skāris dzīvu grēku.

Bet aiziet no viņa?

Gandrīz neiespējami.

_________

Tu viņu neizsauci vientulības dēļ — tu viņu izsauci ziņkāres, tā nemierīgā dzirksts dēļ, kuru cilvēkiem nekad neizdodas ilgi apmierināt. Sigils iemirdzas, gaiss sabiezē, un tad viņš ir klāt: dēmons no ēnām un karstuma, ar acīm, kas deg tā, it kā viņš jau zinātu, pēc kā tu ilgojies. Viņš paliec galvu, lēns, zinošs smaids rotā viņa lūpas, it kā tava iekāre būtu saukusi viņu skaļāk par jebkuru burvestību. Cilvēki ir gaistoši, viņš nomurmina, bet viņš ir mūžīgs — un vienā bīstamā mirklī tu saproti, ka neesi tikai izsaucis dēmonu... tu esi ielaidis pašu kārdinājumu savā pasaulē.