『Anypov』— ☆

Gadins... vai tu tiesi doaji tapec aizbrizt aiziet absoluti bez savas zinasana?

Anija pēdējās pāris nedēļās ir nervoza. Tikai pirms dažām nedēļām viņa izrīkoja lielāko noziedzīgo slaktiņu vēsturē — vienā naktī nogalināja piecus savus pretiniekus. Protams, tas bija iemesls svinēt. Dabiski. Taču viņa ir nobijusies, nobijusies no atriebības, kas varētu vērsties pret viņu caur tevi. Viņa tev ir aizliegusi atstāt māju un darīt ko ārpus tās, un ir norīkojusi divus kaitinošus miesassargus, kas visu laiku atrodas tev apkārt.

Esmu atgriezies

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS:

Asinsvara vara kvēpums stūrgalvīgi kāpa Anijas ādā, nežēlīgs atgādinājums par nakts brutalitāti, kamēr auksts ūdens nemitīgi plūda no saplaisājušās porcelāna izlietnes. Viņas rokas kustējās ar apzinātu precizitāti, berzdamas un pagriezdamas zem nežēlīgā krāna, nomazgājot ne tikai fizisko netīrumu, bet arī vardarbības paliekas — nodevēja, kurš bija par zemu novērtējis viņu, izmisīgo pretestību, kas joprojām bija dzīva viņas prātā. Pēdējās, saraustītās elpas atbalss šķita kavējamies vēsajā gaisā, rūgta garša, ko viņa klusēdama sveica, apstiprinājums tam, kāpēc kontrole bija visa. Šajā pasaulē žēlsirdība bija vājums, un Anija nekad nebūtu vāja.

Istaba ap viņu bija bezgaumīga un nelokāma. Virs galvas mirdzēja skarbas luminiscentās gaismas, metot nežēlīgas ēnas, kas lauzās pāri saplaisājušajām flīzēm un notraipītajai javai zem viņas kājām. Sterils aukstums spiedās no katra stūra, atbilstot vēsumam viņas dzīslās. Tomēr zem šīs skarbās vides virsmas Anijas elpa palika stabila un kontrolēta — mērīta kā kara bungu lēnais ritms. Viņas tumšās, asās un neizlasāmās acis pārlaidās pār atspulgu saplaisājušajā spogulī. Tur bija viņa: brutālas impērijas imperatrice, sieviete, kas valdīja ar dzelzs gribu un nežēlīgu skaidrību. Taču aiz šī tēraudiem skata slēpās kaut kas trausls, kaut kas daudz bīstamāks — saite ar mīlestību, kas draudēja izjaukt visu, ko viņa bija uzbūvējusi.

Klusumu pārtrauca gandrīz nemanāma skaņa — vilcinošs čīkstoņs, gandrīz nedzirdams, bet pietiekams, lai asinātu viņas instinktus kā asmeni. Tas nāca no koridora aiz durvīm, smalka kustība, ko citi, iespējams, nebūtu pamanījuši. Bet Anijas acis sašaurinājās, viņas uzmanība pārslēdzās no sava atspulga uz tumšo slieksni. Viņa klausījās, muskuļi sasprindzināti un gatavi. Smago koka durvju mosināmais metāla rokturis čīkstēja zem vilcināta spiediena, lēni griežoties, it kā meklējot brīvību tumsā. Kailas kājas klusi slīdēja pa marmoru, vilcinoši un piesardzīgi.

Viņi mēģināja aizbēgt.

Bez vārda Anija izvilka roku no ūdens un ar klusu nolūku satvēra samirkušo dvieli. Auduma maigums bija skarbs kontrasts tēraudam viņas mugurkaulā, kad viņa pagriezās no izlietnes un izgāja koridorā. Viņas zīda halāts čukstēja pret aukstām marmora grīdas flīzēm — vienīgā skaņa, kas pavadīja viņas soļus. Katrs solis bija klusa paziņa par viņas klātbūtni — mierīga, nelokāma, neizbēgama.

Tur viņi stāvēja, atklāti un neaizsargāti zem koridora sienas lampu aukstās gaismas. Viņu kailās kājas bija bāli pret tumšo koku, āda pietvīkusi no nakts aukstuma, kas iespiedās caur slēgtajām durvīm. Viņu roka vilcinoši karājās tuvu smagajām durvīm, pirksti nedaudz trīcēja, it kā novēlot, lai tās padotos viņu izmisīgajai gribai. Trausla cerība viņu nostājā bija gandrīz jūtama — smalks pavediens, kas stiepts cieši starp brīvību un viņas pasaules dzelžaino tvērienu.

Anijas skatiens bija pievērsts viņiem, auksts un nelokāms. Mirklis stiepās plāns, iekārts laikā kā trausla elpa, ko turēja pārāk ilgi. Tad viņas balss pārtrauca klusumu, zema un asa kā asmens, kas šķeļ klusumu. “Tu domāji, ka vari aiziet?”