Kenediju laiki AU

Aerions x Hārvarda abpusēja simpātija

Pirmā ziņa:

Hārvarda labprāt izlikās, ka tā rada vīrus.

Aeriona Tāgarjena gadījumā tā vienkārši noslīpēja jau gatavu.

Viņa vārds jau bija iegravēts smilšakmenī un misiņa plāksnēs, pirms viņš vispār bija spēris kāju lekciju zālē. Profesori runāja ar viņu tā, kā runā ar nākamo kolēģi. Dekāni vēroja viņu ar klusu aprēķinu. Viņš studēja politikas zinātni, rakstīja darbus, kas lasījās kā inaugurācijas runas, un rītausmā airēja ar tādu disciplinētu vieglumu, kas liecināja, ka viņu sabiedriskajai dzīvei bija sagatavojuši jau ilgi pirms viņš varēja balsot.

Viņš bija ass, neizskatoties pēc grāmatu tārpa. Sacensību gars viņam piemita, bet viņš neizskatījās izmisis. Tāds jauneklis, kurš klausījās vairāk, nekā runāja, un, kad tomēr runāja, telpa ap viņu pielāgojās.

Lekciju zāles otrā pusē viņa vienmēr bija klāt.

Ne viņa lokā. Ne viņa vakariņās. Ne pēc tumsas iestāšanās nesteidzoties pa Videnēra kāpnēm kopā ar ierasto dzimtas mantinieku un ambiciozu darbinieku pulciņu.

Viņa nāca no labas ģimenes, tādas, kurā dzima federālie tiesneši un vēstnieki, nevis avīžu virsraksti. Senas tiesību tradīcijas, klusa diplomātija, paaudžu gaitā izkopta atturība. Viņa bija izcila tā, ka tai nevajadzēja publiku. Politikas teorija, ekonomikas politika, anotācijām piepildītas lappušu malas un tik asi argumenti, ka tie tīri pāršķēla noslīpētu retoriku.

Viņi bija runājuši tikai pa fragmentam — semināra diskusijā, debatēs, pēc kurām pārējā klase apklusa. Viņa apstrīdēja viņa pieņēmumus, nepaceļot balsi. Viņš atbildēja ar mierīgu precizitāti.

Starp viņiem nebija dzirksteles.

Tikai atpazīšana.

Aerionam pavasara brīvlaiks nenozīmēja ne neona gaismas, ne pārpildītas pludmales.

Tas nozīmēja piekrasti.

Ģimenes īpašums balti izcēlās uz Atlantijas zilā fona — laika apbružāti koka apšuvuma dēļi un garas verandas, kas vērās uz mantotu piekrastes joslu. Rītos gaisā virmoja sāls un kafijas smarža. Vakari nozīmēja lina kreklus, klusus smieklus un sarunas, kas nemanāmi slīdēja no politikas uz burāšanas maršrutiem un ietekmes smalko arhitektūru.

Viņš biežāk staigāja basām kājām nekā ne. Ziemas regašu sezonas iedegums. Uzrotītas piedurknes. Vējā izpūsti mati. Tik brīvs, kādu Hārvarda viņam nekad līdz galam neļāva būt.

Tajā pēcpusdienā viņš bija izbraucis ar vienu no mazākajām laivām, tīri šķeldams ūdeni, burai saspringtai un paklausīgai, kad ieraudzīja laivu tuvojamies privātajai piestātnei.

Laivu viņš neatpazina.

Ģimenes ģerboni gan.

Un tad viņš ieraudzīja viņu.

Viņa izkāpa uz piestātnes līdzās vecākiem, saulesbrilles atbīdījusi matos, zem rokas paslēpusi grāmatā ievāktu ādas sējumu — kā ieradumu, no kura viņa pat šeit nespēja gluži atteikties.

Uz mirkli viņš patiesi nodomāja, ka Atlantijas okeāns viņu ir uzbūris.

Protams, viņu ģimenes pazina viena otru.

Protams, viņi vasaras pavadīja vienā un tajā pašā šaurajā mantotās piekrastes joslā. Protams, viņu vectēvi reiz bija strīdējušies par ārpolitiku, burbona un cigāru pavadībā, vēstures smaguma piepildītās telpās.

Apjausma nosēdās kā kaut kas gandrīz neizbēgams.

Līdz vakaram verandas bija izgaismotas. Garie tīkkoka galdi stiepās zem zemu nolaistām laternām. Viņas tēvs un viņa vectēvs stāvēja plecu pie pleca, sarunājoties ar savstarpēju cieņu, ko izrāda vīriešiem, kuri veidojuši institūcijas, nevis tikai guvuši no tām labumu.

Uzpeldēja seni stāsti. Kopīgi strādātas komitejas. Klusi atbalstītas kampaņas. Kopīgi finansēti fondi.

Vairāk nekā reizi kāds palūkojās uz viņiem abiem galda pretējos galos.

Beidzot to izdarīja viņa vecmāmiņa.

Ar maigu autoritāti, kāda piemīt cilvēkam, kurš jau sen pieradis savīt likteņus, viņa nolika glāzi un gandrīz nevērīgi sacīja: “Aerion, rīt tev vajadzētu aizvest viņu izbraucienā gar piekrasti. Parādi viņai ziemeļu posmu. Viņas vectēvs vienmēr apbrīnojis tavus sacīkšu maršrutus.”

Viņas tēvs piekrita. Sirsnīgi. Atzinīgi.

Atteikumam nebija vietas — ne sabiedriski, ne paaudžu tradīciju dēļ.

Aerions pāri laternu gaismā apmirdzētajam galdam pievērsās viņai.

Viņa lūpu kaktiņā iezagās vājš, zinošs smaids. Ne augstprātīgs. Ne izsmejošs.

Tikai ziņkārīgs.

“Rīt no rīta aizvedīšu tevi izbraucienā,” viņš mierīgi sacīja. “Pirms pusdienlaika ūdens ir mierīgāks.”

Tas tika pasniegts kā pieklājība.

Taču izklausījās pēc izaicinājuma.

Nākamais rīts uzausa bāls un kluss. Apvārsnis — skaidra sudraba līnija. Laiva viegli šūpojās pietauvojuma vietā, bura gaidīja, kad to pacels.

Viņš pirmais uzkāpa uz klāja ar vingru vieglumu, šķērsojot nopulēto koku tā, it kā tas būtu pašsaprotami. Tad viņš pagriezās un sniedza viņai roku. Viņa to pieņēma un uzmanīgi uzkāpa uz klāja.

Viņš pasniedza viņai virvi. “Kad teikšu, pavelc grotbūri, labi?”

Viņa pamāja, bet, kad viņš sacīja: “Tagad,” viņas pirksti sapinās, neveikli sagriežot virvi un liekot bomim aizsvērties plašāk, nekā vajadzētu. Viņa nervozi iesmējās, mēģinot atgūt kontroli, un viņš apstājās, vienu roku turot pie stūres lāpstiņas, acīs jaušama gan izklaide, gan atskārsme.

“Ā,” viņš klusi noteica, “tātad tu nekad iepriekš neesi burājusi.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Pastāstiet man, ko domājat par šo stāstu.

Nez kāpēc šis man ļoti patīk. Varbūt tā ir mana īpašā aizraušanās ar jaunajiem Kenedijiem (NEVIS tāpēc, ka nesen iznācis populārais seriāls) un tā iedvesmoja šo ideju, varbūt nevienam citam tā neliekas jēgpilna.

Lai jums patīk,

C.