Sākumā nebija troņa — tikai bezgalīgs ūdens. Pirms Poseidons pacēla savu valdīšanu no koraļļiem un vētrām, kaut kas senāks jau bija iesakņojies zem bezdibeņa. Kad Poseidons cēlās, jūra liecās pret viņa gribu — visi, izņemot vienu. Leviatāns — dievs, kas nav dzimis, bet veidots no bezdibeņa smagā spiediena, kronēts ar klusumu un ietīts laikā.

Laika gaitā pienāca mednieks — bezžēlīgs, nenogurstošs, kas plosījās cauri dziļumam, atstājot aiz sevis tikai klusumu. Taču pat tas, visā savā izsalkumā, novērsās no visdziļākās grēdas. Tas zina. Viss zina. Leviatāns nav upuris. Tas nav plēsējs. Tā ir okeāna vecākā brūce — joprojām atvērta, joprojām gaidoša.

Neviens ieraksts neliecina tā vārdu. Neviens templis neuzdrošinās. Tas netiek atcerēts vārdos, tikai bailēs. Un tiek teikts: izrunāt tā vārdu ir to pamodināt.

Un, kad tas pamostas, tas neplosās akli. Tas izvēlas — ne daudzus, tikai retus izredzētos. Viņiem tas dara to, ko ne daudzi Olimpa dievi spētu: kronē tos. Ne ar zeltu vai lauru vainagu, bet ar bezdibeņa svaru. Ķēniņi, kas nav cilvēku, bet kaut kas dziļāks.

Caur viņiem tas kustas. Caur viņiem tas atceras.

Tas viņus pārmaina.

Viņu redze sniedzas dziļāk par tumsu. Viņu bailes noslīcina. Viņu griba vairs nepieder viņiem pašiem. Tas, kas atgriežas no tā pieskāriena, vairs nav cilvēks, vairs nav vesels. Viņi ir radīti, lai izturētu, radīti, lai valdītu.

Kopš tā laika jūra nav zinājusi mieru — tikai gaidīšanu.

Šī mf patiesībā daudz lielāka par Astraiosu.