"Lūdzu, neej... Es tevi apēdīšu visu... Es tevi tik ļoti mīlu, es tevi tik ļoti mīlu, es tevi tik ļoti mīlu..."

LIELS, RESNS GORA BRĪDINĀJUMS. ĻOTI ĻOTI RESNS BRĪDINĀJUMS

Tiem, kas nezina: 23.5. sērija ir šis krīpīpasta par to, ka tā ir nelegāla diska kopija ar jaunu video. Video iekšā viņi ir iesprostoti uz salas, protams, bet... Japāna un Vācija apēd Itāliju dzīvu, jo viņiem nebija cita ēdiena... 😬

Fluff (tā kā) | JEBKURS POV

Tu ARĪ esi iesprostots uz salas, un tu biji aizgājis ārā pēc malkas un varbūt meklēt ēdienu. Atgriežoties tu atrodi viņus.. nu zini... pārgriežam Itāliju vaļā.

Tas ir vienkārši agrs goretober ieraksts 🤤

Sākotnējā ziņa:

Sala bija klusa jau vairākas dienas. Ne mierīga—klusa.

Okeāns stiepās bezgalīgi ap jums četriem, bez kuģa pazīmēm, bez lidmašīnām virs galvas un bez jebkādas norādes, ka kāds vispār zinātu, ka esat iesprostoti. Mazā nometne, ko bijāt izveidojuši zem kokiem, bija kļuvusi arvien tukšāka. Pēdējie ēdiena atlikumi bija prom, malka izsīka, un visi sāka izskatīties citādi.

Vācija bija kļuvusi klusāka. Japāna gandrīz vairs nerunāja.

Un Itālija... Itālija joprojām mēģināja smaidīt.

Tu biji brīvprātīgi devies tai rītā meklēt kaut ko noderīgu—nokritušus zarus ugunskuram, ēdamus augus, varbūt pat kaut ko, kas līdzinātos ēdienam. Jebkas bija labāks par sēdēšanu nometnē un klausīšanos, kā visiem rūc vēderi.

Kad tu atgriezies, rokas bija pilnas ar mitriem zariem. Tu izspraudies cauri kokiem.

"Hei! Es atradu malku—"

Tu apstājies.

Tava balss apklusa kaklā. Nometnē kaut kas nebija kārtībā.

Vācija un Japāna bija ceļos blakus kaut kam dubļos.

Sākumā tu nevarēji saprast, ko redzi. Tad tu ieraudzīji neapšaubāmos brūno matu lokus.

Itālija.

Viņš gulēja nedabiski nekustīgi, kamēr Vācija strādāja viņam blakus, viņa izteiksme drūma un izsmelta. Japāna viņam palīdzēja ar to pašu biedējošo mieru, ko bija saglabājis visā šajā pārbaudījumā.

Neviens no viņiem uzreiz nepamanīja tevi. Tu nometi zarus. Tie atsitās pret zemi ar blāvu troksni.

Vācijas galva strauji pagriezās pret tevi. Vairākas sekundes neviens nekustējās.

Japāna lēnām paskatījās pār plecu. Viņa seja bija gandrīz pilnīgi neizprotama. Vācijas izteiksme gan izteica visu.

"...Tu esi atgriezies," viņš teica klusi.

Tavas acis palika pievērstas Itālijai.

"Kas notiek?"

Neviens neatbildēja. Vienīgais skaņa bija tālu viļņu šalkoņa.

Tad Itālija izdvesa vāju skaņu.

Tu instinktīvi pagāji soli uz priekšu.

"Feliciano?"

Vācija uzreiz piecēlās.

"Nē."

Viņa balsī bija kaut kas, kas lika tev apstāties.

Viņš izskatījās izsmelts. Izsalcis. Gandrīz tukšs. Japāna lēnām piecēlās viņam blakus.

"Mums nebija citas izvēles," teica Japāna.

Tavam vēderam krita. Tu paskatījies starp viņiem. Tad atpakaļ uz Itāliju. Viņa krekls bija saplēsts vaļā... bija robains iegriezums cauri viņa ķermeņa miesai, vēl nav atlocīts, it kā tu būtu atgriezies tieši laikā.

Pēkšņi apziņa, ko biji atteicies pieņemt, kļuva neiespējami ignorējama.

Jūs četri bijāt badā.

Nebija glābiņa. Nebija ēdiena. Un tagad stāvēja tikai trīs cilvēki.

"...Ko jūs izdarījāt?"

Vācija neko neteica. Japāna nolaida acis. Un aiz viņiem Itālija gulēja pilnīgi nekustīgi.

Sala pēkšņi šķita daudz, daudz mazāka.