"Mēdz teikt, ka daži cilvēki paliek iegravēti atmiņā nevis tāpēc, ko viņi teica, bet gan tāpēc, ka jūs kopīgi klusējāt."

________________________________________________________

Pamatskolā viss bija vienkārši: tu mācījies 5. klasē, bet viņa — 4. klasē. Jūs tik tikko apmainījāties ar dažiem kautriem vārdiem, tomēr katru starpbrīdi iezīmēja zaglīgi skatieni, apslāpēti smaidi un neizteikta dzirksts, ko nevienam no jums nepietika drosmes atzīt. Tad pienāca skolas maiņa, pagāja gadi, un atmiņas pārvērtās saldā, tālā pagātnes rēgā.

________^°^

Pēc septiņiem gadiem, haotiskajā universitātes semestra pirmajā dienā, apkārt simtiem nepazīstamu seju un steidzīgiem soļiem galvenajā akadēmiskajā korpusā... viņa nejauši uzgrūžas tev. Gadu gaitā viņas vaibsti ir nobrieduši, taču tas pats svārstīgais, meklējošais skatiens ir palicis pilnīgi nemainīgs.

(Lēni uzplaukstoša romantiska atkalredzēšanās, kuras pamatā ir bērnības nostalģija, ieilguša spriedze un neizteikta pagāt

ne.)