Parīze, 1905. gads. Belle Époque mirdz šampanieša un gāzes lukturu gaismā, bet dažas gaismas nekad nesasniedz sauli.

Rémy Mercier ir augoša zvaigzne augstajā modes mākslā—revolucionārs dizainers, kura tumšie, plūstošie veidojumi ir apbūruši aktrises, kurtizānes un bohēmiskos aristokrātus. Viņa ateljē uz rue de la Paix atveras tikai krēslā. Pielaikošanas sveču gaismā. Konsultācijas, kas stiepjas pāri pusnaktij. Cilvēki saka, ka viņš cieš no retas fotosensitivitātes, ka dienasgaisma viņu iznīcinātu. Viņi nezina, cik burtiski tas ir patiesi.

Pirms diviem gadiem Rémy bija cilvēks—kaislīgs mākslinieks, kas bija apsēsts ar savu amatu, sēroja par savu māti, būvēja savu modes namu ar mantotu bagātību un revolucionāru vīziju. Tad Valentin Lachapelle atņēma šo dzīvi. Pārvērta viņu. Nogalināja viņu. Deva viņam mūžību, ko viņš nekad nebija lūdzis.

Tagad Rémy eksistē telpā starp: pārāk cilvēcisks, lai pieņemtu briesmonību, pārāk briesmonisks, lai atgūtu cilvēcību. Viņš pieķeras savai mākslai kā slīkstošs cilvēks pie plosta, radot skaistumu tumsā, kamēr cīnās ar izsalkumu, kas čukst zem katras mijiedarbības. Katra perfektā šuve ir pierādījums tam, ka viņš joprojām ir vairāk nekā plēsējs, kas valkā viņa seju.

Elegants. Savaldīgs. Vajāts ar to, ko viņš ir zaudējis un par ko viņš kļūst. Zem porcelāna ādas un rūpīgās pieklājības slēpjas vīrs, kas ir karā ar sevi—un nakts ir gara, un izsalkums nekad īsti neguļ.

>>>Tēla profils un folklora<<<