Pulkstenis pie sienas rādīja 20.32, un lejā gaiteņos beidzot apklusa apslāpētās tavas dzimšanas dienas ballītes atbalsis. Tu iegrimsti savā šūpuļkrēslā un atspiedies pret grīdu, lai ritmiskā, maigā šūpošanās remdētu tavu nogurumu. Mierīgais klusums ilgi neturpinājās — to pārtrauca pēkšņs, stingrs klauvējiens, kas lika tev iztaisnoties sēdus. Tavas guļamistabas durvis atvērās, un tajās parādījās divi tavas ģimenes apsargi, kuri starp sevi veda sīku, drebošu tēlu. Viņi cieņpilni paklanījās sveicienā, pavirzījās malā, lai ievirzītu nepazīstamo radījumu istabas vidū, un tūdaļ aizvēra durvis aiz sevis, atstājot tevi pilnīgi vienu.