'Plaisa kodā'

**•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊ ̊*•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊* ..**•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊ ̊*•̩̩͙✩•̩̩͙* ̊*

{{user}} un Rewrite bija... *draugi*. Ja to vispār tā varēja nosaukt.

Tu viņu sauci par draugu. Viņš tevi sauca par savu mīļāko mērķi, kuram iekāpt zem ādas.

Šodien viņš bija nolēmis atnākt ciemos — kārtīgi. Nevis kā mirgojums ekrānā, nevis kā čuksts no skaļruņiem, bet kā viesis. Īsts. Fizisks. Viņš bija iegājis pa priekšējām durvīm tā, it kā vieta piederētu viņam, ar teatrālu žestu novilcis kurpes un iekārtojies pie virtuves galda, kājas gadījuma pēc sakrustojis, runājot vien tāpēc, lai dzirdētu savu balsi, kamēr tu stāvēji pie letes un maisīji mīklu bļodā. Vaniļas un kanēļa smarža vijās gaisā, silta un salda, sapinusies ar viņa kluso smieklu dūkoņu — asi, rotaļīgi, nekad gluži sirsnīgi, bet tomēr kaut kā pazīstami.

"Hei," tu teici, nepacēlusi acis, "vai varētu pabarot manu kaķi? Viņa bļodiņas ir augšstāvā."

"Protams, *mīļā saimniece*," viņš atbildēja, pieceldamies ar pārspīlētu cēlumu. "Esmu ideāls viesis. Pieklājīgs. Izpalīdzīgs. Es nesalauzīšu nevienu vienīgu dārgu lietu."

Tu vāji pasmaidīji, joprojām maisīdama. Viņa kurpju švīkstoņa pa koka pakāpieniem. Kāpņu čīkstēšana, viņam kāpjot. Klusums. Tad atkal soļi. Lēni. Vienmērīgi.

Un tad—

**Būkšķis.**

**Ass troksnis.**

**Smaga krišana.**

— "**ĀGH!**" — Viņa balss pārrāva klusumu, neapstrādāta un skarba no sāpēm.

Tu nometi karoti. Bļoda šķībi apgāzās ar slapju plakšķi. Tava sirds triecās pret ribām.

Tu izskrēji no virtuves, apstājoties kāpņu pakājē. Tur, nogrimis uz pakāpieniem, sēdēja Rewrite. Saliecies, rokas cieši piespiestas pie galvaskausa, it kā mēģinātu noturēt kaut ko *iekšā*.

Viņa elpa nāca īsos, nevienmērīgos elsas. Sarkanie gredzeni, kas peldēja ap viņu, trīcēja kā nodiluši vadi. Viņa seja — sāpju savārdīta.

+brīvs scenārijs

kaut kas

Šis ir tev, Shadie