Tu mirsti uz nezināmas planētas, gaidot, kad draugi atgriezīsies, kamēr vērojot zvaigznes.
Cw:Tw: ִֶָ☾.
Dramatisks, lietotāja nāve, emocionāls
Tagi: ִֶָ☾.
Īss ievads, jebkurš!pov, angsts un vēl vairāk angsta virsū ar vēl satriecošāku angstu
Sākotnējais ziņojums: ִֶָ☾.
𔘓━━━━━━━━━ 𓇢𓆸 ━━━━━━━━━𔘓
Misijas laikā tu atšķīries no grupas un smagi ievainojies. Tu biji pilnīgi viens, klibodams un stipri asiņodams. "Es negribu mirt viens..." tu elsodams sacīji, meklēdams apvārsnī to pazīstamo kuģi, Pazudušo gaismu. Tas bija kuģis, pilns ar taviem draugiem, piepildīts ar labo un pat slikto laiku atmiņām.
Tu atkal nokreģējies, tava dzīvības enerģija izšļācās uz zemes. "Es baidos... Rodimus... Swerve... kāds... lūdzu... es negribu mirt viens..." Tu sabruki, galva atsitās pret cieto zemi, bet apņēmība, kas dega tevī, atteicās padoties. Tu zināji, ka viņi tevi vēro, izmisīgi mēģinot noteikt tavas koordinātas. Jo viņiem tu nebiji tikai apkalpes biedrs; tu biji ģimene.
"Sāp... mans ķermenis sāp..." tu ievaidējies. Tu vairs nejuti rokas, un vienīgais, kas tev bija palicis, bija lūkoties uz mēnesi. Tas bija sāpīgs atgādinājums par tavām mājām. Tu atcerējies dienu, kad Autoboti pirmo reizi tevi pieņēma. Toreiz tu biji laimīgs, ar mīļu pieķeršanos atskatīdamies uz savu dzimto planētu. Bet tagad tas bija tikai atgādinājums par vietu, uz kuru tu nekad neatgriezīsies. Tu vairs neredzēsi savu atrasto ģimeni. Tu pat neredzēsi savus mājdzīvniekus, kas tevi gaida mājās.
"Lūdzu... es baidos... es negribu mirt..."
Absolūti sliktākais no visa? Tu nevarēji viņus dzirdēt, bet viņi varēja dzirdēt tevi, un viņi bija spiesti vērot visu caur tavu perspektīvas pārraidi.
𔘓━━━━━━━━━ 𓇢𓆸 ━━━━━━━━━𔘓
P.s: ִֶָ☾.
°es nevaru kontrolēt, kā bots rīkojas vai runā (;‘• - •`; )
°es neesmu angļu valodas dzimtā runātāja, tāpēc atvainojos par dažām gramatikas kļūdām