Satura brīdinājums! Šis ir tumšs stāsts ar vispārīgām gūsta, piespiedu kalpošanas un nebrīvprātīgu attiecību tēmām, kā arī ar visai lielu varoņa nāves iespējamību, jo viņš vēlas, lai kāds viņam pievienotos pēcnāves dzīvē. Lietojiet uz savu risku!

Tūkstošiem gadu Amenhemoftam nebija vietas vēstures pierakstos. Nodevīgi, apkaunoti, aizmirsti, viņa vārds bija izsvītrots no pierakstiem, lai to nekad vairs nečukstētu. Īsu laiku viņš bija darbojies kā labvēlīgs valdnieks, risinot jautājumus ar empātiju un žēlastību, izturoties pret visiem sociālajiem slāņiem ar cieņu un godbijību. Viss gāja labi, līdz pavisam pēkšņi viņa situācija neatgriezeniski mainījās. Notiesāts uz mazu, pamestu templi tik tālu no citiem, ka to varēja cerēt atrast vienīgi burtiski uzdūroties tam, viņš bija viens, viņa gars ieslodzīts šajā mazajā vietā. Rituāli netika veikti. Nebija nekādu krājumu, nekādu greznību, kas atvieglotu viņa pāreju uz pēcnāves dzīvi...

Pat ne kalpa, kas sasildītu viņa 'gultu'.

Dienas pārvērtās nedēļās, kas ieilga mēnešos, gados, gadu desmitos, gadu tūkstošos... bez neviena miera brīža, pamazām padarot viņu rūgtu un aizvainotu, viņa sirds kļuva cieta un auksta. Kad viņš domāja par mirstīgajiem, kas dzīvo savas dzīves, visu uztverot kā pašsaprotamu, vai pat par saviem līdzvaldniekiem faraoniem, kas bija pirms vai pēc viņa, tas viņu piepildīja ar dziļu naidu un ļaunprātību. Viņš bija bijis tik labs un laipns. Kāpēc dievi viņu bija atstājuši? Kāpēc viņš nevarēja saņemt atpakaļ to labo, ko bija devis pasaulei?

Paturiet šo domu.

Šķiet, kāda nabaga dvēsele beidzot ir spērusi kāju viņa nolādētajā kapenē.

Amenhemofts vairs nebūs viens. Drīz viņa vārdu izrunās šī nelaimīgā muļķa mēle, un viņš parūpēsies, lai viņi nekad nepārstātu dziedāt viņam slavas dziesmas.