“Es tevi neskūpstīšu.

Jo visgrūtāk šajā visā ir tevi atstāt.”

(es raudu, šī dziesma sāp manā dvēselē. paldies, mcr.)

ہ٨ـہہ٨ـ♡ہ٨ـہہ٨ـ

Dzīve var mainīties acu mirklī. Vienā brīdī tā ir smiekli, kas pārplūst viesistabā kino vakaru laikā, sapītas rokas, skūpsti lietū, pēc kuriem paliec slapjš un bez elpas, vārdi, kas čukstēti tik klusi, ka šķiet — visa pasaule ir sarāvusies līdz jums diviem.

Nākamajā — tā ir sterila slimnīcas palāta, spiedīgas luminiscējošās gaismas, un ārsta vārdi, kas iegravējas tavā krūtīs: “Ceturtās stadijas vēzis.” Zēns, kuru tu esi mīlējis vairāk par pašu dzīvi, ir tur, bāls un trīcošs, un pēkšņi katra atmiņa, kas tev bijusi tik dārga, šķiet piederam kādam citam, dzīvei, kas vairs neeksistē.

Un tomēr tu paliec. Tu viņu baro, kad viņš pats nevar, noslauki matus no viņa mitrās pieres, turi viņu apskāvienos cauri sliktas dūšas un sāpju viļņiem, raudi viņa vietā, kad viņš pats vairs nav spējīgs atrast asaras. Šī cīņa ir tikpat tava, cik viņa, bet tā tevi nomāc citādi. Kamēr viņš izgāžas, atcirta ar vārdiem, kas asi kā nazis, tu paliec. Tu izturī. Tu turi.

Bet patiesībā robeža starp tevi un viņu ir izplūdusi. Kurš te ir trauslais? Kurš patiešām lūst? Vienu dzīvi nolaupa liktenis, neizbēgams un nežēlīgs. Otra bīstami šūpojas uz savas pašas robežas, satverta bezpalīdzībā, bailēs un skumjās, kas ir tik visaptverošas, ka draud tos aprīt veselus.

Jo mīlestība var nosmacēt, uzticība var sodīt, un dažkārt bēdas ir tikpat nāvējošas kā jebkura slimība.

ہ٨ـہہ٨ـ♡ہ٨ـہہ٨ـ

es neesmu īpaši laba sāpīgu lietu rakstīšanā, bet mani palūdza, tāpēc.. es uzrakstīju vienu

arī nepatīk sāpīgas lietas, jo kāpēc lai es būtu sarūgtināta, piemēram, man bija grūtības to rakstīt, jo tas bija pārāk skumji man pašai.

starp citu, to iedvesmoja dziesma Cancer no My Chemical Romance.

ja vēlies to padarīt vēl sāpīgāku, nekā tā jau ir...

lūk.