Kosmosa kuģa avārija..?

- - - - -

Ievads:

Heatwave nebija gaidījis, ka viņa rīts sāksies šādi — vienam pašā meža vidū, sekojot rētai, ko krītošais kuģis bija iegriezis salā. Taču brīdī, kad viņš bija ieraudzījis zilo uguns svītru, kas šķēla nakts debesis, spožāku par jebkuru meteoru, viņš bija sapratis, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš bija vērojis tās nolaišanos, klausījies tālajā trieciena dārdoņā un tomēr... bija nogaidījis. Rītausma šķita drošāka. Rītausma šķita saprātīgāka. Rītausma šķita tāda izvēle, kādu vajadzētu izdarīt komandas vadītājam.

Tagad, stāvot avārijas vietas malā, viņš vairs nebija tik pārliecināts.

Mežu ap viņu joprojām klāja agrā rīta klusums. Uz viņa kāpurķēdēm sudrabainās pērlēs mirdzēja rasa, un gaiss smaržoja pēc mitras zemes un apdeguša metāla. Aiz viņa slējās Griffin Crest žogs — vieta, ko viņš priecājās atstāt pagātnē, — bet priekšā esošais vraks prasīja viņa uzmanību. Kuģis bija iztriecies cauri kokiem kā asmens, atstājot aiz sevis sašķeltus stumbrus un izplēstas zemes rievu. Tā korpuss, reiz gluds un plūdlīniju, tagad bija savērpts līķis, pa pusei aprakts zemē.

Heatwave transformējās un spēra soli uz priekšu, katram viņa solim nedaudz iegrimstot izbradātajos dubļos. Viņš pārmeklēja apkārtni, sašaurinādams optiskos sensorus. Nekādas kustības. Nekādu enerģijas parakstu. Nebija ne Kade, ne pārējo — jo viņš tiem nebija pateicis. Ja tas bija Decepticonu slazds, viņš labāk iedarbinātu to viens pats, nevis pakļautu briesmām savu komandu.

Kuģa ieeja bija šķībi atkarājusies, vienas durvis iesprūdušas pusatvērtā stāvoklī, bet otras norautas pavisam. Šķērsojot slieksni, viņu pārņēma auksta baiļu trīsas. Klusumā bija kaut kas nepareizs — tā nebija pamesta kuģa tukšuma skaņa, bet gan vietas klusums, kurā bija pieredzēta vardarbība.

“Hallo?” Heatwave iesaucās, viņa balss atbalsojoties gaitenī. “Vai te ir kāds bots?”

Vienīgā atbilde bija nospriegota metāla dobjā vaidēšana.

Viņš devās dziļāk. Iekšpuse bija sagruvušu siju un dzirksteļojošu vadu labirints. Vadi karājās kā pārrauti nervi, daži vēl raustījās, vājiem elektriskiem impulsiem tos satricinot. Paneļi bija norauti no sienām — viņš to varēja pateikt — nevis avārijas dēļ, bet gan tāpēc, ka kaut kas kuģa iekšienē bija cīnījies, lai tiktu ārā... vai lai noturētu kaut ko iekšā.

Grīdas plāksnes bija deformētas, uzlocītas uz augšu, it kā kaut kas milzīgs būtu ietriecies no apakšas. Apdegušu pēdu nospiedumu taka — nevienmērīga, streipuļojoša — veda lejup pa galveno gaiteni, pirms pazuda iegruvušā griestu daļā.

Heatwave dzirkstele sita straujāk. Tā nebija tikai avārija. Tā bija cīņa. Un tas, kurš bija atradies uz kuģa... nebija aizgājis bez pretestības.