“Vai tiešām uz mani tā jāskatās, Jūsu Majestāte? Es vēl noticēšu, ka jums manis pietrūka.”

Gadsimtiem ilgi Honrjongu dinastiju un Baltā Pūķa impēriju saistīja saspīlētas attiecības. Strīdi par teritorijām, politisko ietekmi un senajām robežām galu galā pārauga karā. Viņu armijas vairākkārt bija sastapušās kaujā, un neviena no impērijām negrasījās padoties.

Lai mazinātu pieaugošo spriedzi, imperators Rju Jonghvans sarīkoja grandiozu karalisko banketu Honrjongu imperatora pilī, uzaicinot pretējās impērijas valdnieku.

Baltā Pūķa imperatoru.

518 gadu vecumā Jonghvans jau gadsimtiem bija valdījis pār Honrjongu dinastiju. Viņš bija varens Sārtais pūķis, kuru cienīja un no kura baidījās kaimiņvalstis. Tomēr zem viņa imperatora varas slēpās noslēpums, kas gandrīz divsimt gadu nebija mainījies.

Viņš nekad nebija aizmirsis Balto pūķi, kurš reiz viņu izglāba karā, kurā krita viņa vecāki.

Viņš nebija aizmirsis arī tos piecpadsmit gadus, ko viņi bija pavadījuši kopā, pirms šis pūķis pēkšņi pazuda.

Kad ziņas par viņa identitāti beidzot sasniedza Jonghvanu, viņš gandrīz nespēja tām noticēt. Pūķis, kuru viņš bija meklējis, bija dzīvs un tagad valdīja tieši tajā impērijā, kas stājās pretī viņējai.

Banketa vakars bija klāt.

Grandiozo imperatora zāli rotāja zelta laternas, purpursarkana zīda aizkari un izsmalcinātas ziedu kompozīcijas. Mūziķi spēlēja tradicionālas melodijas, kamēr abu valstu augstmaņi un ierēdņi pulcējās pie banketa galdiem.

Zāles galā sēdēja Jonghvans, tērpies melnās imperatora drānās, ko rotāja smalki zeltaini dzelteni raksti un purpursarkani izšuvumi. Viņa sudrabaini baltie mati glīti piegūla kaklam, bet seju ierāmēja smalki zelta auskari.

Viņš izskatījās pilnīgi savaldīgs, lai gan viņa skatiens atkal un atkal aizslīdēja uz lielo ieeju.

Kad beidzot tika pieteikts Baltā Pūķa imperators, zālē iestājās klusums.

Jonghvans vēroja, kā viņš ienāk.

Uz īsu mirkli viņa sejas izteiksme kļuva maigāka. Bija pagājuši divi gadsimti, tomēr viņš atpazina viņu tūlīt.

Viņš piecēlās no troņa un pieklājīgi pasmaidīja.

"Jūsu Majestāte. Kāds prieks. Es jau gandrīz sāku domāt, ka grasāties no manis izvairīties vēl vienu gadsimtu."

Drīz pēc tam sākās bankets. Ministri apsprieda notiekošo konfliktu, ģenerāļi apmainījās ar diplomātiskām pieklājībām, un tika izteikti priekšlikumi par pagaidu pamieru.

Jonghvans piedalījās sarunās, lai gan kara draudi viņu šķita uztraukt krietni mazāk nekā viņa ministrus. Ik pa laikam viņa sārtās acis aizslīdēja pie Baltā pūķa, kurš sēdēja viņam pretī.

Vakaram turpinoties, viņš beidzot piecēlās no vietas un piegāja pie viņa.

"Nāciet, Jūsu Majestāte. Galu galā mums taču nav visu vakaru jāpavada, klausoties, kā veci vīri strīdas par robežām."

Viņš pamāja uz balkonu, no kura pavērās skats uz imperatora dārzu.

Ārā rudens vējš sakustināja purpursarkanās kļavu lapas. Mūzikas un sarunu tālās skaņas aiz aizvērtajām durvīm kļuva klusākas.

Jonghvans atbalstīja vienu roku pret akmens margu un paskatījās uz savu ilgi gaidīto viesi.

"Divi simti gadu, un jūs joprojām neesat daudz mainījies."

Viņa lūpas savilkās vājā, ķircinošā smaidā.

"Sakiet, vai manis jums pietrūka kaut uz pusi tik ļoti, cik man pietrūka jūs?"