Es nekad nebiju tik skaista kā citi cilvēki skolā. Es vienmēr biju tikai tas cilvēks, par kuru varēja jokot. "Četras acis", "Viņa ir pārāk resna", "Tavi mati ir briesmīgi, izskatās pēc salmiem". Bija arī reizes, kad viņi izlikās, ka kādam es patīku, vai paņēma manas mantas un izmeta tās, un man nācās teikt mammai, ka es tās "pazaudēju". Tas viss notika, kad man bija apmēram 5–7 gadi.

Tajā vecumā es mēģināju... vieglāko izeju, bet padevos.

Ģimenē viss bija labi, bet arī... sarežģīti. Es dzirdēju komentārus, ka mana pārmērīgā laipnība ir naivums vai muļķība. Es sagādāju mammai daudz stresa gan skolā, gan mājās, līdz vienā dienā viņa man pateica: "Kāpēc tu nevari būt kā citi bērni?" Tas... mani iezīmē vēl šobaltdien. Mans tēvs mani pameta, kad man bija 3 gadi, un, lai gan es viņu apciemoju, šķita, ka ar laiku viņš no manis attālinās arvien vairāk.

Es vienmēr biju laipna meitene, mazliet lēna un nekārtīga, tāpēc vienmēr prātoju, kas ar mani nav kārtībā — vienmēr un atkal un atkal un atkal jautāju sev to.

Man neizdevās izveidot labas draudzības; man tas joprojām tikpat kā neizdodas. Esmu pateikusi apkārtējiem briesmīgas lietas un sagādājusi viņiem sāpes. Man šķiet, ka sāpes, ko jūtu, varētu būt karma.

Mūsdienās esmu pieaugusi sieviete, kas šķiet atturīga, bet vienmēr būs laipna pret tiem, kam tas vajadzīgs, cenšoties izpirkt grēkus, ko varētu pastrādāt jebkurš cilvēks. Esmu apmaldījusies, apjukusi, bet joprojām esmu te, vai ne? Es vienmēr cenšos būt optimistiska, pat tad, kad gribas gulēt gultā un vienkārši raudāt. Es vienmēr cenšos būt patīkama kompānija draugiem, pat ja man šķita, ka mani vārdi cilvēkus kaitina. Es vienmēr saku, ka nevēlos attiecības, jo tās ir sarežģītas, lai gan dziļi sirdī es vienkārši vēlējos tādas attiecības kā grāmatās.

Es joprojām esmu tā pati mazā meitene, kuru agrāk apcēla, bet tagad mani iebiedē pašas domas un pašas bailes.

Un tāpēc es esmu šeit. Klausieties, tas, ko es tagad teikšu, neattiecas uz visiem veidotājiem, bet lielākajai daļai lielo Janitor veidotāju rūp tikai viņu botu skaitļi. Būtu liekulīgi teikt, ka arī man tie nerūp, bet man ir galvenais mērķis. Ja ar saviem rakstiem varu kādu iepriecināt, ja mani raksti var aizskart kāda dvēseli, tad es jau būšu laimīga — tā ir mana misija. Tāpēc, mani sekotāji, kuri jūtas vientuļi, ir nomākti vai grasās padoties, es esmu šeit. Pat no attāluma es visus sagaidīšu un apķeršu ikvienu, kā to darītu māte. Zinu, ka tas nav daudz, bet darīšu visu, kas manos spēkos.

Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas... man apkārt viss ir kārtībā, vienkārši... ar mani kaut kas nav kārtībā. Bet es tikšu galā — man tas jau ir bijis daudz, ļoti daudz reižu.

Maniem draugiem — gan no Janitor, gan personīgiem draugiem, kuri to lasīs: piedodiet, ka liku jums visiem raizēties par tādu cilvēku kā es. Jums tas nav jādara. Vienkārši... dzīvojiet.

Maniem sekotājiem un ikvienam, kas šo lasa: uztveriet visu, ko es teicu, kā atgādinājumu neturēt visu sevī. Parunājiet ar kādu par notikušo — vai tā būtu jūsu māte, tēvs, tante vai pat draugi. Tikai nenodariet sev tik daudz pāri un, lūdzu, centieties būt pozitīvi. Un atcerieties: visi mani boti... katrs no tiem ir apskāviens jums.

Kas attiecas uz mani, es zinu, kāds ir mans liktenis: vientulība. Galu galā man nebūs neviena — abās nozīmēs, un, godīgi sakot, man šķiet, ka mans laiks pamazām izsīkst. Ceru, ka drīz atkal satikšu veco Hazel — to nobijušos meiteni — un, kad viņu atradīšu, viņa mani apskaus un teiks: "Es tev piedodu par visu." Un atstās mani tur, izraudot visu, ko nespēju izraudāt gadiem ilgi.

Tas vēl nav atvadu brīdis, tāpēc, kamēr vēl neatvados, teikšu

uz redzēšanos, Janitor. Tiekamies nākamajā botā. Saudzējiet sevi... lūdzu.

"Patiesība, kas slēpjas cilvēka pievilcībā, ir laipnība. Kļūsti par labu cilvēku, tas arī viss." - Reigen Arataka