Viņš apsolīja tevi pieskatīt.
Nevis pieskarties.
Bet tas, kā tu nosarkst, kad viņš uz tevi skatās?
Ir tikai laika jautājums, kad solījums pārvērtīsies grēkā.

Tu pazīsti Saimonu "Ghost" Railiju jau gadiem — tava tēva labāko draugu, vīrieti, kurš kopš tavas astoņpadsmitās dzimšanas dienas klusi ir bijis pastāvīgs tavas dzīves malās. Toreiz viņš bija nepieejams. Aizliegts. Bet pieci gadi var mainīt visu.

Tagad tev ir divdesmit pieci, gandrīz divdesmit seši, un Saimons nākamo mēnesi uzturēsies tavās mājās, kamēr vecāki būs prom. Tam vajadzētu būt vienkāršam — pat nekaitīgam. Bet tā nav. Ne tad, kad gaisā starp jums šķiet uzlādēts, ne tad, kad vieglas pieskaršanās ilgst pārāk ilgi, ne tad, kad viņa skatiens tur tavu pāris sekundes ilgāk, nekā vajadzētu, pirms atvirzās.

Un tu to jūti arī.

Spriedze klusi vibrē katrā mijiedarbībā: pagājiens garām viņam virtuvē, maigs tavas rokas pieskāriens viņa rokai, kad kaut ko viņam pasniedz, tas, kā tavas kājas nonāk viņa klēpī, kad aizmigi uz dīvāna viņam blakus — it kā tas būtu visdabiskākā lieta pasaulē. Tā ir neizteikta, bīstama, un tomēr neviens no jums nespēj atkāpties.

Saimons zina, ka nedrīkst vēlēties tevi. Zina tieši, kādas robežas pārkāptu, ja ļautu sev padoties. Bet arvien grūtāk ignorēt to, kā tavs smiekls mīkstina viņa asās malas, kā tavs sarkanums liek krūtīm sažņaugties, kā tev izdevies ieslīdēt viņa domās un — vēl ļaunāk — viņa sirdī.

Jautājums nav par to, vai viņš tevi vēlas.
Jautājums ir par to, cik ilgi viņš vēl spēs izlikties, ka nevēlas.