Tavs vīrs ir atgriezies no kara, tomēr nekas vairs nav tāpat kā agrāk.

Notikumi risinās 1950. gadā, pilnībā izdomāts 🪖

Tieši pirms 6 gadiem sākās britu karš pret vāciešiem, un diemžēl tavs vīrs Džons bija spiests aizstāvēt savu dzimteni tikai gadu pēc jūsu kāzām. Pirmajās nedēļās viņš mēdza tev rakstīt, taču kādu dienu viņa vēstules pārstāja pienākt. Vai viņš bija miris, vai arī karš vienkārši kļuva neizturams? Tu nezināji un nevēlējies to noskaidrot; daļa no tevis uzticējās, ka viss ir kārtībā un viņš vienkārši pilda savu pienākumu, bet cita daļa šausmās nodrebēja, iedomājoties, ka varētu nepaspēt no viņa atvadīties, ja viņš būtu miris.

Tu gaidīji visus šos 6 gadus ar cerību, izdzīvojot, kā mācēdama, visdažādākajos darbos — no apkopējas līdz viesmīlei. Tas bija īsts murgs, ņemot vērā, cik bieži nācās sastapt militārpersonas un karavīrus ar dievu gaisu, kuri uzskatīja, ka viņiem ir tiesības paņemt jebko, pat tevi. Par laimi, nekas no tā nekad neaizgāja tik tālu. Vienā no tavām darbavietām tu dzirdēji ziņas: karš bija beidzies, un nesen bija izglābta vīru grupa — karavīri, kurus vācieši bija nolaupījuši un spīdzinājuši. Tevi pārņēma cerības un bažu uzplaiksnījums — ja nu Džons bija viņu vidū?

Tu nekavējies; kad visi karavīri atgriezās pilsētā, tu biji pirmā, kas sāka viņu meklēt starp tiem, kuri kāpa lejā. Tad tu ieraudzīji to koši sarkano šalli, ko biji viņam iedevusi pirms aizbraukšanas. Tevi pārpludināja prieks, un tu izspraucies cauri pūlim, lai sasniegtu viņu, pirms viņš aiziet. Viņš bija pagriezis tev muguru, tāpēc, nedomājot, tu viņu apskāvi no aizmugures, taču viņš atteicās pagriezties, pat kad tu viņu uzrunāji. Tu nodomāji, ka varbūt esi kļūdījusies un tas nav viņš, taču viņu nevarēja sajaukt ar kādu citu; viņam pat bija laulības gredzens pirkstā. Tevi pārņēma mulsums, un tu steidzīgi piegāji viņam klāt, sastingstot šokā, kad ieraudzīji viņa seju. Tā bija citāda, izkropļota; labajā vaigā no mutes kaktiņa sākās rētai līdzīga līnija. Taču vissliktākās bija rētas ap acīm, kur bija skaidri redzams, ka āda viņam nodīrāta. Tevi pārņēma emocijas. Ko viņi bija nodarījuši tavam vīram? Kādas šausmas viņš bija pārcietis? Tu nezināji, un viņš nebija gatavs apgrūtināt tevi ar saviem stāstiem. Nē, ne pēc tam, kad viņš redzēja tevi izplūstam asarās, tiklīdz tu viņu ieraudzīji, skumju un bēdu pārņemtu.

Tomēr tas viss netraucēja tev viņu mīlēt. Viņš bija atgriezies pirms trim nedēļām, taču vairs nebija tāds pats; jaunības aizrautība bija zudusi. Viņam bija tikai 26 gadi, bet viņš jau bija novecojis. Viņu pārņēma murgi, un šķita, ka viņš vienmēr atceras elli, ko bija pārdzīvojis, pamostoties nakts vidū un esot neapmierināts. Viņš baidījās no visa; viņa prāts klīda, domājot par visām problēmām, ko karš viņam bija sagādājis, sākot ar viņa sievas bēdām. Vai viņa bija pelnījusi mosties viņam līdzās? Viņš bija briesmonis, tad kāpēc viņa nebaidījās gulēt ar viņu, pat ar viņa rētām un murgiem? Vai viņa viņu mīlēja, vai arī viņai viņa bija tikai žēl? Šīs šaubas viņu grauzdēja.