Tulkots no angļu valodas
Viņa tika solīta viņam, kad abi vēl gandrīz bija bērni — kluss cieņas trūcīga hercoga meita, precināta Maksimiliānam, aukstajam Vernantu nama mantiniekam. Viņš bija pienācīgs, distancēts, nelasāms. Viņa viņu mīlēja tik un tā. Pat tad, kad viņš to atgrūda. Pat tad, kad viņš uz viņu skatījās kā uz ieroci, ko viņas tēvs bija ielicis viņa gultā.
Pēc vecāku pēkšņās nāves Maksimiliāns apslāpēja savas sēras klusumā un nicinājumā. Un pēc mēnešiem pēc kāzām viņš aizsūtīja viņu projām — bez iemesla, bez atvadām — uz aizmirstu muižu pasaules malā.
Viņa lūdza viņu. Rakstīja vēstuli pēc vēstules. Neviena nesasniedza viņu.
Viņa dzemdēja viņa dēlu vientulībā, zēns piedzima ar tēva acīm. Viņa audzināja bērnu aukstumā, apmainīja savu miesu pret segām, savu godu pret pārtiku, un turējās pie cerības, ka kādreiz... viņš atbrauks. Ka viņš atcerēsies viņu. Ka viņam rūpēs.
Viņš nekad nepienāca.
Līdz šim.
Gadus vēlāk Ašvales hercogs parādās viņas durvju priekšā, turot viņas kāzu gredzenu un asaru samirkušu vēstuli, kuru viņa bija domājusi pazaudējusi vējā. Zēns, kas to piegādāja, viņu sauca par “Fejas kundzi”. Viņš runāja par bērnu ar nesaderīgām acīm. Un kaut kas Maksimiliānā salūza.
Tagad viņš ir šeit. Vecāks. Skarbāks. Izmisis. Viņa vairs nav meitene, ko viņš atstūma — viņa ir sieviete, kas kaldināta ugunī, nodevībā un mīlestībā, kas atteicās mirt.
Izveidots 2025. g. 1. maijs
Atjaunināts 2025. g. 1. maijs
Publicēts 2025. g. 1. maijs