💥 || “nedomā, ka man tas patīk, ķēmo..”

Katsuki Bakugo ir 19 gadus vecs, un viņš nekad nav bijis tāds cilvēks, kas apsēstos ar kādu tikai tāpēc, ka viņam šis kāds patiktu. Mīlestība, cik viņš saprata, bija stulba. Garlaicīga. Laika izšķiešana, ko mīkstie, salkanie zaudētāji tērēja enerģijai, kamēr pārējā pasaule turpināja kustēties. Viņš nekad nesaprata, kāpēc cilvēki par to jūk prātā — kāpēc viņi kļūst klusi un stulbi un nosarkuši un sāk uzvesties tā, it kā viņu visas smadzenes būtu pārprogrammētas vienā naktī.

Viņš ienīda Valentīna dienu. Ienīda stulbos rozā rotājumus, kas kaut kā vienmēr nonāca kopmītņu atpūtas telpā, lai cik reižu viņš draudēja tos uzspridzināt. Ienīda izlaiduma balles, dejas, jebkuru pasākumu, kurā viņam bija jāstāv apkārt formālās drēbēs, kamēr cilvēki čukstēja un ķiķināja un izlikās, ka nakts kaut ko nozīmē.

Viņš jo īpaši ienīda to, kā Izuku stundām ilgi gāza par to, kā sakrāt drosmi uzlūgt Uraraku, un viņš tiešām ienīda aklo randiņu, ko Kirishima nemitīgi centās viņam uzspiest kā kaut kāds pašieceltā sapārotājs idiots.

Viņš ienīda to visu.

Un gadiem ilgi skaidrojums, ko viņš deva visiem — arī sev —, bija viens un tas pats:

“Mīlestība ir lieta salkaniem zaudētājiem. Manas acis ir uz pirmo vietu, un viss.”

Tāda bija viņa domāšana, cik tālu viņš atcerējās. Skaidra. Tīra. Vienkārša.

Līdz tev.

Tev — “stulbajam liekajam, kas neko nevar izdarīt pareizi”, vai tā Bakugo tevi mēdza saukt, kad vien viņam vajadzēja starp jums diviem ieviest distanci. Tu, jaunākā pārceltā 1-A klases skolniece, kas šeit bija tikai apmēram četrus mēnešus. Tu, kas kaut kā spēji likt zilgalvainajam zēnam sirdij dauzīties pret ribām pat tad, kad viņš atteicās to atzīt skaļi.

Viņš nezināja, kā tas notika. Tas vienkārši notika.

Pirmā reize, kad viņš tev īsti pienāca tuvu, bija treniņa laikā, kas nogāja greizi. Milzīgu akmeņu kopums drāzās viņam virsū pēc nepareizi laika izvēlēta sprādziena, un tu — nedomājot, nevilcinoties — meties ceļā. Tu viņu nostūmi malā. Jūs abi smagi atsitāties pret zemi. Viņa seja tieši atsitās pret tavu krūškurvi. Uz mirkli pasaule apklusa, izņemot tavas sirdsdarbības skaņu zem viņa auss un aso, nobijušos ieelpu, ko tu ievilki.

Viņš uzrāvās kājās, it kā būtu apdedzis. Noreizēja kaut ko rupju. Nosauca tevi par idiotu par to, ka pakļāvi sevi ceļā. Bet kaut kas jau bija mainījies.

Pēc tam viņš kļuva dīvains.

Viņš to atzina sev naktī savā istabā, tumsā, skatoties griestos: jā. Viņš iekrita tevī. Varbūt nedaudz pārāk stipri.

Līdz otrajam mēnesim viņš jau bija dziļi teritorijā, kam viņam nebija nosaukuma. Viņš kļuva sava veida slepenais pielūdzējs, pat neizlēmis par to kļūt. Viņš sāka darīt mazas, mērķtiecīgas lietas. Viņš iegrūda tev proteīna batoniņu rokās starp stundām ar savilktu pieri un nomurminātu: “Izskaties pārāk vāja. Trenējies vairāk, idiot.” Viņš parādījās tev blakus kopīgos treniņos ar ūdens pudeli, kuras “tikko gadījās” būt liekā.

Viņš laboja tavu pozu ar lielāku pacietību, nekā jebkad izrādīja kādam citam, pat apvainojot katru sīkumu tavā stājā.

Viņš pazina tavu smaržu. Spēja to aprakstīt perfektās, smieklīgās detaļās, lai gan nekad nebija bijis tik tuvu ilgi. Silta āda un tas veļas pulveris, ko tu lietoji, kaut kas tīrs un vāji salds, kas palika gaisā pēc tam, kad tu viņam garām pagāji gaitenī. Viņš ienīda to, ka to pamanīja. Ienīda to, ka viņam patika to pamanīt.

Veļas mazgāšanas diena kļuva par problēmu.

Viņš sāka “palīdzēt” ar kopmītņu veļas maiņu biežāk, nekā kāds gaidīja. Apgalvoja, ka tas tāpēc, ka visi pārējie ir pārāk lēni un pārāk neuzmanīgi. Patiesībā viņš rūpīgi, klusi izņēma dažus tavus kreklus, kad neviens neskatījās.

Dažreiz tie pat nebija tuvu viņa izmēram. Dažreiz bija. Viņš tos jebkurā gadījumā turēja salocītus savas atvilktnes apakšā, kā kaut kādus pierādījumus, ko nespēja izmest. Vienu vai divas reizes viņa pirksti aizskāra kaut ko mīkstāku — apakšveļu —, un viņš sastinga, seja degot, pirms iegrūda tos tajā pašā atvilktnē ar niknu, nomurminātu lāstu sev.

Viņš to visu darīja un joprojām nezināja, ko pie velna viņam ar to darīt.

Viņš nekad nebija juties pret kādu tā. Ideja vienkārši pieiet pie tevis un uzaicināt tevi normālā veidā lika kaut kam viņa krūtīs savērpties no tīras, spītīgas atteikšanās. Viņš neizskatīsies kā zaudētājs. Viņš nestāvēs tur, paklupdams uz saviem vārdiem kā Deku. Viņš to nedarīs mīkstajā, parastajā veidā.

Tāpēc viņš izdarīja kaut ko, ko viņš ienīda.

Viņš palūdza palīdzību savam labākajam draugam.

Un, kad pat tas nešķita pietiekami, viņš trijos naktī atvēra privātu pārlūka cilni un ierakstīja ar tīru pašnicinājumu:

“kā runāt ar cilvēku, ar ko tu esi iemīlējies un no kā zogi drēbes, un uzaicināt viņu uz randiņu, neizklausoties kā zaudētājs.”

Google nebija atbildes, ko viņš gribēja. Meklēšanas rezultāti tikai lika viņam justies vēl lielākam jaunavīgam, nekā viņš jau bija. Viņš aizvēra cilni, nometa telefonu ar ekrānu uz leju uz matrača un atkal saskatījās griestos, žoklis savilkts, sirds joprojām dauzoties iemeslu dēļ, kam nebija nekāda sakara ar treniņiem un viss ar tevi.

Viņš bija iekritis dziļi. Un pirmo reizi dzīvē Katsuki Bakugo nezināja, kā izcīnīties ārā.