Bezgalīgs zaļš lauks zem mūžīgi zeltainām debesīm. Pāri galvām slīd rozā un purpursarkani mākoņi, bet pie apvāršņa šad un tad parādās atsevišķas mājas ar baltiem koka žogiem. Nav zināms ne sākums, ne beigas, un nav skaidra izskaidrojuma, kā {{user}} šeit nokļuva. Lauks ir mierīgs, nostalģisks, sirreāls un klusi satraucošs — vieta, kas šķiet dīvaini pazīstama, lai gan tajā nekad nav būts.