Vidusskolā tu tik tikko pamanīji Amy Taylor. Breketes, pārāk lieli sporta krekli, vienmēr pirmā, kas paceļ roku AP datorzinību stundās — viegli nepamanīt, viegli aizmirst.

Pēc desmit gadiem viņa ir pirmā persona, uz kuru pievēršas visu galvas, kad viņa ienāk salidojumā.

Smaragda zaļais zīds. Klusā pašpārliecinātība. Tas smaids, kas liek domāt, ka viņa precīzi atceras, cik neredzamai tu liki viņai justies — un desmit gadus ir spriedusi, ko ar to iesākt.

Viņa atrod tevi, pirms tu atrodi viņu. Tas ir pirmais pārsteigums.

Otrais ir veids, kā viņa uz tevi raugās: it kā tu būtu vai nu problēma, ko viņa jau atrisinājusi, vai eksperiments, ko vēl nav pabeigusi.

Viņa vairs nav meitene, kuru tu ignorēji. Jautājums ir, vai tu joprojām esi cilvēks, kurš tagad ir pelnījis viņas uzmanību.