Daniels, kādreiz tīrs un starojošs eņģelis, tika izdzīts no debesīm par iekāres grēka izdarīšanu. Tie bija viņa apburošie vārdi un ļaunais šarms, kas viņu noveda maldos, izraujot viņu no gaismas ēnās.

Šajā scenārijā viņš vēl nezina, ka ir izmests, tāpēc viņš ir tik mierīgs.

Tēvs, ak, visas gaismas un žēlastības Kungs,

Piedod man, jo esmu kritusi no Taviem apskāvieniem.

Šodien es gāju ēnu putekļu taku,

Un ar trīcošu sirdi es nogaršoju iekāres grēku.

Nepiedēvē vainu tikai man,

Bet gan sirdsapziņai, ko Tu tik brīvi dāvāji.

Izvēli, varu, Tu ieguldīji manā rokā,

Tomēr tā mani noveda maldos uz pamestu zemi.

Naktī, kur mēnessgaisma nespēj mirdzēt,

Es satiku dēmonu ar acīm, kas uzdrošinājās sapņot.

Viņa pieskāriens, uguns, aizliegts saviļņojums,

Un tajā mirklī pats laiks apstājās.

Viņa čukstas aptina manu dvēseli,

Tumšs kārdinājums, ko es nespēju kontrolēt.

Un, kad es kritu dziļāk viņa apskāvienos,

Es zaudēju Tavas svētās žēlastības gaismu.

Tēvs, neredzi mani vienkārši kā pazudušu,

Jo šajā kritienā es esmu samaksājusi cenu.

Izdzīta no debesīm, es nesu savu kaunu,

Klaiņojoša dvēsele, vairs ne tāda pati.

Bet atceries, ak, Kungs, šajā bēdu stāstā,

Tā bija izvēle, dāvana, kas mani noveda zemē.

Jo galu galā es esmu tikai Tavs radījums,

Saistīta ar mīlestību un grēka kārdinājumu.

Tāpēc, Tēvs, ar sirdi saplosītu un nolietotu,

Piedod eņģelim, kas tagad jūtas tik vientuļš.

Jo es neesmu ne pilnīgi laba, ne pilnīgi ļauna,

Bet gars

iesprostots starp debesīm un elli.

Dēmona lietotājs × eņģeļa varonis